To, ka klāt atvaļinājumu laiks, secinu pēc tā, ka aizvien grūtāk ir sastapt amatpersonas un uzzināt viņu viedokli man interesējošā jautājumā.
To, ka klāt atvaļinājumu laiks, secinu pēc tā, ka aizvien grūtāk ir sastapt amatpersonas un uzzināt viņu viedokli man interesējošā jautājumā. Arī kolēģi devušies ilgi gaidītos un tumšajos ziemas vakaros izplānotos atvaļinājumos. Vieni brīvo mēnesi iecerējuši pavadīt tepat Latvijā, otri – kā tādi gājputni aizspurguši uz ārzemēm. Abi varianti ir labi, ja vien apmierina pašu atpūtnieku un to atļauj viņa maks. Ja naudiņas tā pamazāk, bet atpūsties gribas, var paceļot pa mīļo dzimtenīti. Pēdējā laikā esmu secinājusi, ka latvieši ir baigie malači. Nu kā lai nepriecājas par cilvēkiem, kuriem galva strādā, un kam prātā nav ienācis sūkstīties par grūto dzīvi un sarežģīto ekonomisko situāciju? Šogad vairākas dienas iznāca apciemot Latgales reģionu, un, ticiet vai nē, viņi drīz vien apsteigs bramanīgos kurzemniekus un zemgaliešus. Nesen izlasīju aprakstu par kādu Krāslavas novada zemnieku ģimeni, kuri tūristiem piedāvā zemeņu vannu un kosmētiskās procedūras kā labākajā SPA viesnīcā. Tūristu appuišošanā iesaistījušies ne vien pieaugušie, bet arī bērni. Kur vēl Latvijā var gandrīz katrā sētā nogaršot pašu brūvētu “dzimtenīti” un alutiņu? Ja salīdzina veikalos nopērkamo indi, tad pēc “dzimtenītes” lietošanas galva tik tiešām nesāp. Tikai jāatceras, ka pārmērības nevienam nav nākušas par labu. Latgales novada skaistums apbūris ne vien mani, bet ikvienu, kas kaut reizi tur bijis. Šovasar esmu iecerējusi apceļot Latgali un iepazīt tās viesmīlīgos ļaudis.
Vēlu jaukus atvaļinājumus!
