Straujais degvielas cenu kāpums satrauc daudzus uzņēmējus, jo līdztekus degvielas sadārdzināšanās procesam palielinās arī preču ražošanas izmaksas.
Straujais degvielas cenu kāpums satrauc daudzus uzņēmējus, jo līdztekus degvielas sadārdzināšanās procesam palielinās arī preču ražošanas izmaksas. Interesantu variantu šīs problēmas risināšanā piedāvā ķīmijas zinātņu doktors Juris Avotiņš un Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes studenti.
Viņi šāgada beigās iecerējuši uzstādīt iekārtu (procesoru), kurā iegūs biodegvielu no rapšu sēklām. Viņi šo degvielu plāno liet savās automašīnās, pārdot un tā nopelnīt naudu studijām.
Lauku uzņēmēji centienus šo ideju ieviest praktiskajā dzīvē vērtē pozitīvi, bet uzskata, ka tādā gadījumā valstī šādai degvielas ražošanai jāpielāgo arī likumdošana, lai biodegvielas gatavošana ar mazietilpīgām iekārtām būtu izdevīga.
J. Avotiņš norāda, ka biodīzeļdegvielas iegūšana no rapšu eļļas vairs nav pārsteigums. Latvijā jaunums varētu būt tas, ka šo dīzeļdegvielu iespējams ražot ar mazietilpīgu procesoru palīdzību zemnieku saimniecības garāžā vai šķūnī.
“Biodīzeļdegvielas ražošanas tehnoloģijas strauji attīstās. Apmēram pirms 10 gadiem šās nozares tehnologi izgudroja lētus, vienkāršus un drošus aparātus, ar kuriem lauksaimnieki savām vajadzībām varēja saražot nelielu daudzumu degvielas. Šos procesorus iespējams uzstādīt gan zemnieka saimniecības šķūni, gan autoīpašnieka garāžā. Vidējas jaudas procesors ir 2,5 metru garš un tikpat augsts. Vismazākais no tiem ir sadzīves procesors “Autoprieks”. Ar to dienā var izgatavot 50 litru degvielas. Iegūtās biodīzeļdegvielas litra pašizmaksa ir 20 santīmu. Aparāts sevi atpelna pusgada laikā. Ar vidējas jaudas procesoru gadā iespējams nopelnīt līdz 50 000 latu. Kopš 2000. gada šādas iekārtas arvien plašāk izmanto attīstīto valstu fermeri. Pašlaik pasaulē ar šiem aparātiem iegūst trešo daļu no saražotās biodīzeļdegvielas. Lielās degvielas rūpnīcas ved lētu eļļu no tālām valstīm un iegūto degvielu pārdod biržā vai degvielas vairumtirgotājiem. Šā iemesla dēļ lielindustrijas rūpnīcas parasti atrodas ostās vai to tuvumā un no tām galvenie ieguvēji ir degvielas tirgotāji. Biodegvielas ražotājs mikroindustrijā izejvielas — rapšu sēklas — iegūst pats un arī saražoto degvielu lielākoties pats izlieto,” stāsta J. Avotiņš. Viņš piebilst, ka ar procesoru iegūtā degviela ir par 30 līdz 50 procentiem lētāka kā rūpnīcās ražotā, turklāt tā ir tīra, nesatur sēru, atbilst Eiropas Savienības standartiem. Pēc zinātnieka aprēķiniem, Latvijā šās degvielas ražošanas kapacitāte varētu būt apmēram pusmiljons tonnu gadā. Kopumā valstī varētu strādāt 500 procesoru jeb katrā pagastā viens. “Naftas produkti lētāki vairs nekļūs, jo atradnes izsīkst. Rapši Latvijā aug divreiz labāk nekā vidēji pasaulē. Pasaulē brīvu aramzemju, kurās varētu audzēt rapšus vairs nav, bet mūsu valstī tādu platību ir pietiekami. Zemnieki savas saimniecības varēs pilnībā nodrošināt ar degvielu un vēl iegūt papildu līdzekļus nepieciešamo preču iegādei. Tas ir izdevīgi,” secina J. Avotiņš.
Viņš skaidro, ka rūpnieciski ražotos procesorus var iedalīt vairākās kategorijās. “Darbam Latvijas apstākļos vispiemērotākie ir trīs modeļi. Jau minēju “Autoprieku”, kas gadā spēj saražot 10 līdz 15 tonnas degvielas gadā. Šī iekārta noderētu amatnieku saimniecībā, kurā izmanto smago tehniku, vai arī nelielās zemnieku sētās ar 100 hektāriem aramzemes. Lielsaimniecībām visatbilstošākais ir procesors “Fermeris”, kas saražo līdz 600 tonnām degvielas gadā. Tas gan nav gluži mobils. Lai “Fermeri” pārvietotu, nepieciešama platforma. Trešā ir stacionāra iekārta — “Degvielnieks”. Tās jauda ir 2000 degvielas tonnu gadā. To var izmantot autobāzēs un degvielas tirgotāji,” saka J. Avotiņš.
Valkas pagasta zemnieks Ēvalds Platnieks, kurš pēc izglītības ir inženieris un ekonomists, atzīst, ka teorētiski šāda iespēja nav slikta, bet procesoru ieviešanu saimniecībās var kavēt valsts nodokļu politika. “Ja zemnieki ražos degvielu, par to būs jāmaksā nodoklis. Nav zināms, cik lielu valsts to noteiks. Paredzu, ka palielināsies arī dažādu resoru inspektoru skaits, kuri kontrolē zemniekus. Par to visu būs jāmaksā. Nedomāju, ka, ražojot degvielu mazliet vairāk nekā pašam nepieciešams, var daudz nopelnīt. Viss atkarīgs no tā, kādus likumus piemēros degvielas ražotājiem,” apliecina Ē. Platnieks.
Valkas rajona lauksaimnieku apvienības priekšsēdētājs, viens no lielākajiem rapšu audzētājiem rajonā Ivars Ādamsons atzīst, ka par šādu iespēju viņam nav informācijas. “Par šo lietu neko daudz nezinu. Lai sāktu degvielas ražošanu, jāzina, kādi būs tirgus noteikumi,” saka I. Ādamsons.
