Svētdien adventes vainagā tiks iedegta jau trešā svece. Teorētiski viss ir skaisti – advente ir laiks, kad klusītēm, mierā un brīnuma gaidās, domājot labas domas, jāgaida pienākam Ziemassvētkus.
Reāli ir citādi. Decembris ir viens no gada steidzīgākajiem mēnešiem, – arī man, turklāt piedevām sagadījies tā, ka tieši decembrī man ir pietiekami daudz jubilejās sveicamu cilvēku, kuriem jāmeklē dāvaniņas, jāatrod laiks apsveikšanai un kopā būšanai. Tāpat kopā sasummējas darba pienākumi un ikdienas mājas darbi ar vienojošu moto “ātri, ātri, nav laika…”, jādomā arī par Ziemassvētku dāvanām, ēdieniem, dekoriem, tāpēc iegrimt filozofiskā apcerē par adventes un Ziemassvētku būtību nudien nav laika.
Taču tik un tā Ziemassvētki ir mani mīļākie svētki. Un arī par ikdienā vērojamo laika trūkumu nesūrojos. Savulaik sportošana man izveidojusi tādu skatu uz dzīvi, kad tajā ir pat nepieciešams adrenalīns ar uzdevumu sasniegt mērķi, kaut tie būtu ikdienā izpildāmie darbi.
Taču ir viens nosacījums, ko adventes laikā cenšos ievērot intuitīvi: nedomāt sliktas domas, nelasīt un neskatīties sliktas ziņas, kas vēsta par vardarbību, nežēlību un citām cilvēka dabas ļaunajām izpausmēm.
Protams, cilvēks nav eņģelis. Pat tad, ja ir vēlme dzīvot gaišajā pusē, sanāk otram pateikt vai padomāt ko sliktu, taču, ja tā gadās, vismaz man tas nav no sirds. No sirds ir vēlme pēc tā īpašā miera, tās īpašās neredzamās virmoņas gaisā, kādu izjūtu tikai Ziemassvētkos un kas ir cilvēka esības jēgas koncentrēta esence. Ne vārdos to aprakstīt. To var vien izjust, un, ja tas vienu reizi izdodas, tad nākamajos Ziemassvētkos tā sajūta atkal ir klāt – pat bez lielās gaidīšanas, izspraukusies kā brīnumains asns ziemā.
