Vijciema centrā dzīvo visnotaļ aktīva kundze Margrieta Boša, kura nu jau gandrīz sešus gadus pagasta ļaudīm ik mēnesi organizē izbraucienus uz dažādām Latvijas vietām.
Vijciema centrā dzīvo visnotaļ aktīva kundze Margrieta Boša, kura nu jau gandrīz sešus gadus pagasta ļaudīm ik mēnesi organizē izbraucienus uz dažādām Latvijas vietām. Viņa ir pensionāre, bet izskata un enerģijas ziņā par to nekas neliecina.
“Man vienmēr ir paticis būt cilvēkos. Nekad viņus nešķiroju pēc amatu nozīmīguma. Labprāt parunājos ar ikvienu,” sevi cenšas raksturot vijciemiete.
M. Bošas dzimtā puse ir Virešu pagasts Alūksnes rajonā. Pēc vidusskolas beigšanas viņa strādājusi dažādus darbus, bet ar lielāko patiku atceras nostrādātos 13 gadus Mēru pašvaldībā par sekretāri. Tur sastapts arī nākamais vīrs un saules gaismu ieraudzījuši divi braši puikas. Pavisam Mēros nodzīvoti 22 gadi līdz vīrs aizgāja aizsaulē. Tad nāca piedāvājums strādāt Vijciema pagasta padomē. Vienu deputātu sasaukuma laiku M. Boša atkal nostrādāja par sekretāri, bet gandrīz visu nākamo sasaukumu par pagasta padomes priekšsēdētāju.
Pēc tam vēl strādāts par apdrošināšanas aģenti un līdz aiziešanai pensijā padomju saimniecībā “Vijciems”. Pēdējos gados pensionāre piepelnās SIA “Vijupe”, strādājot kartupeļu pagrabā.
“Mana iesaistīšanās pagasta sabiedriskajās aktivitātēs sākās 1999. gadā, kad pagasts nopirka autobusu un pavasarī grupa cilvēku devās noskatīties teātra izrādi Valmierā. Tautas nama vadītāja Vita Bērziņa man uzticēja biļešu sadalīšanu. Mēģināju iebilst, bet — ko nu tielēsies — uzņēmos šo pavisam nenozīmīgo darbiņu. Tā viss sākās, un braucienu organizēšana turpinās joprojām,” stāsta pensionāre. Viņa uzskata, ka piecpadsmitvietīgais autobuss, ieskaitot šoferi, ir izdevīgākais transports nelielu grupu organizēšanai. Tāda darīšana M. Bošai ir pa spēkam. Lielāku autobusu piepildīt ar braucējiem būtu daudz grūtāk. Nav jau gluži tā, ka ikmēneša izbraukumos dodas tikai pensionāri. Brauciena dalībnieki smej, ka grupā ir arī pavisam jauni “pensionāri”. Vecākajai ceļotājai Elvīrai Kosulei ir krietni pāri 80 gadiem. Izcils ceļotājs bija Roberts Mateuss, bet pērn viņš pameta grupu uz mūžību. Aktīvs ceļotājs ir no Anglijas uz Vijciemu dzīvot pārnākušais Valda Šaicāna vectēvs.
Ar vagoniņu caur varavīksni
Vasaras mēnešos — no jūnija līdz pat oktobrim — grupa turpina iepazīt Latviju. M. Boša uzskata, ka vecākiem cilvēkiem grūti pamest māju ilgāk par vienu dienu. Dažus kūtī gaida lopiņi, savukārt citi ir raduši gulēt tikai savā gultiņā.
Latvijas iepazīšana grupai sākās ar Zvārtavas pils apskati un Jāzepa Vītola dziedāšanas svētkiem Gaujienā. “Ja ir gribēšana, atlicināt savai labsajūtai un piedzīvojumam piecus līdz 10 latus mēnesī var katrs. Esam lutināti arī no pagasta puses, jo līdz pagājušā gada pavasarim par autobusiņa izmantošanu maksājām minimālo summu — 10 santīmu par kilometru. Daudzas tālas vietas izbraucām par smiekla naudu. Pašlaik maksājam 20 santīmu, bet tas nav iemesls nebraukt. Mūsu grupas sievas mani visu laiku mudina izdomāt jaunus maršrutus un apgalvo, ka par ceļa dārdzību nav jāuztraucas,” smaida grupas līdere.
Tālākie punkti ceļotājiem ir bijuši Aglona un Ventspils. Vidzeme ir izbraukta krustu šķērsu. Daudz patīkamu brīžu izbaudīts Bulduru dārzkopības tehnikumā un botāniskajos dārzos Rīgā un Salaspilī. Īpaši iecienīta vieta rudens pusē grupas dalībniekiem ir Sigulda. Šoruden vijciemiešiem beidzot izdevās iekļūt gaisa tramvajā. “Šajā vagoniņā esam centušies iekļūt vairākas reizes, bet nevarējām atļauties stāvēt tik garā rindā. Šoruden oktobrī mums īpaši noveicās — Gauja no augšas bija neticami skaista. Lai gan vilkās uz lietu, varavīksnes loks bija ļoti krāšņs, turklāt mēs izbraucām it kā caur to. Neaizmirstams piedzīvojums,” priecājas M. Boša. Viņa ir pārliecināta, ka Latvija ir īpaši skaista, varbūt visskaistākā zeme pasaulē, vien tā vēl rūpīgāk sakopjama.
Ciena arī pasākumus savā pagastā
M. Bošai allaž gribējies nokļūt ārzemēs, jo viss nezināmais varētu būt skaistāks par jau iepazīto. Pagājušā gada nogalē viņu pie sevis uz Lielbritāniju uzaicināja vecākā dēla ģimene. Tas atkal izvērtās par neaizmirstamu piedzīvojumu — sākot ar pieredzes iegūšanu lidmašīnā līdz dažādām sadzīves epizodēm Belfāstā un Londonā. Belfāstā joprojām daudzviet redzamas katoļu un protestantu savstarpējo cīņu pēdas. “Ziemeļīrijā neredzēju tādus graustus un aizaugušus laukus, kādi redzami Latvijā. Viss ir perfekti sakopts. Tiesa, lauku ciematiņos gadījās redzēt arī nesakārtotas vietas, tomēr cilvēku sirsnība un atvērtība to pilnā mērā kompensēja,” atceras pensionāre. Viņa tur nodzīvoja trīs nedēļas. Valodas neprasmes dēļ šajā vidē iejusties bijis grūti. Margrietai gadījies satikties arī ar vedeklas darba devēju, kurš pēc tam sacījis: “Tāda simpātiska sieviete, bet nezin kādēļ tik dusmīga.” Pēc tam viese sapratusi, ka pārlieku maz smaidījusi.
Katru gadu vienu reizi ceļotāji dodas uz cirku Rīgā. Nākammēnes atkal paredzēts noskatīties izrādi Valmieras teātrī. Jautāta, kā notiek katra mēneša mērķa izvēle, M. Boša atbild, ka beidzamajā laikā viņai ļoti palīdz Velta Vilne — ļoti enerģiska, turklāt ar dziļu un jūtīgu dvēseli apveltīta sieviete. Dažreiz kopējās runas par nākotnes iecerēm notiek mājupceļā no kāda pasākuma. Nesen grupai pievienojās bērnudārza vadītāja Asja Ozoliņa, kura ir ļoti zinoša un daudz redzējusi.
“Vienmēr esmu sacījusi — ja cienām Valmieras un Rīgas māksliniekus, mūsu pienākums ir apmeklēt arī pagastā rīkotos kultūrpasākumus. Mums jāciena arī viss pagastā notiekošais. Nedrīkstam tikai plivināties pa gaisu, snobiski noraidot aktivitātes tautas namā,” pārliecināta pensionāre.
Izklaidējas Latīņamerikas deju ritmos
M. Bošai ļoti patīk sakoptas vietas. Viņa jūsmo par jaunajiem un izcili sakārtotajiem atpūtas namiem, moteļiem un hoteļiem. Pensionāre allaž apbrīno to cilvēku uzņēmību, kuri nežēlo laiku un līdzekļus apkārtējās vides sakopšanai.
Viņai pēc Lielbritānijas apmeklēšanas ir radies daudz pārdomu par personas vērtības mēru, par to, ka čakls cilvēks ikvienā vietā būs cienīts, pārticis un mīlēts. Ar loderiem neviens nekad nekur nerēķinās.
M. Boša lepojas ar saviem dēliem, vedeklām un visiem septiņiem mazbērniem. Mazdēls Mārtiņš pašlaik dien armijā, un viņu var redzēt prezidentes pils sardzes postenī. Pensionāre joprojām nespēj aizmirst traģisko notikumu 2003. gadā, kad ceļu satiksmes negadījumā aizgāja bojā pirmā mazmeita un mazmazmeita. To atceroties, cienījamajai kundzei joprojām acīs sariešas asaras. Šī traģēdīja izraisīja tādu depresiju, ka attapties bija ļoti grūti. Atkal palīdzēja labi cilvēki, jo īpaši Ināra Pakalne, kura allaž centās viņas domas saistīt ar dzīves pozitīvajām emocijām. Neaizstājams palīgs Ināra ir arī teātra izrāžu un koncertu biļešu sagādē, kas faktiski ir īslaicīga pensionāru grupas kreditēšana. Nauda par tām tiek atdota kaut kad vēlāk, kad to izdodas savākt. Ināra ir mobila sieviete, un viņa labprāt iegriežas vajadzīgajās biļešu kasēs.
Vijciema tautas namā ir nodibinājies dāmu deju klubs. Pensionāres ļoti labprāt dejo Latīņamerikas tautu dejas. Ir noticis koncerts Mēros, decembra sākumā dejots Brantos. “Sākumā bija nedaudz jocīgi, tomēr apziņa, ka esmu dzīvs cilvēks, liek nesarauties čokurā un turpināt darboties,” nešaubās pensionāre. Jaunībā viņa ir dejojusi bezgala daudz, bet šaubas par dejošanu pensionāres vecumā tomēr bijušas. Atlika aiziet uz pirmo mēģinājumu, lai viss nostātos savās vietās.
