Par bijušās valcēnietes Unas Taal eksistenci uzzināju no Valkas mākslas skolas direktores Marutas Stabulnieces. Una viņai uzdāvināja savu nesen izdoto grāmatiņu “Lāču tēta dziesmas”, kuras saturu veido 12 Kārļa Vērdiņa dzejoļi ar Unas veidotām ilustrācijām un komponista Kārļa Lāča sarakstītās dziesmas bērniem un viņu vecākiem. Tajā ir gan notis, gan pievienots kompaktdisks.Una ir SIA “deBusul MUSIC” valdes priekšsēdētāja, tātad Intara Busuļa menedžere. Viņa lasa lekcijas Ekonomikas un kultūras augstskolā par mūzikas industrijas lietām, ir bijusi daudzu mūzikas projektu vadītāja. Domāju, ka mūsu lasītājiem būs interesanti iepazīties ar tik radošu un aktīvu cilvēku kā Una.- Ko nozīmē būt populāra mūziķa menedžerei? Vidusmēra cilvēkam tas lielākoties saistās ar zvaigznes vēlmju apmierināšanu konkrētā pasākumā. Raiders jeb tā sauktais mūziķa prasību saraksts daudz liecina par konkrēto mākslinieku. Cik prasīgs ir jūsu darba devējs un vai viegli nodrošināt viņa vēlmes?- Ļoti interesantu darbu! Dinamisku vidi, iespēju iepazīties ar interesantiem, gudriem cilvēkiem. Katrs solis, ko darām, lielākoties kļūst publisks, līdz pat privātās dzīves detaļām. Manā gadījumā produkts nav kāda lieta, bet dzīvs cilvēks. Lai gan, ja tā paskatās, visu iepriekš minēto var iegūt arī citās profesijās.Ikdiena ne ar ko daudz neatšķiras, vien tas, ka strādāju ar pazīstamiem cilvēkiem, un arī viņu ikdiena ir visnotaļ līdzīga mūsējai, nedzīvojam ne Krievijā, ne Amerikā. Mani darba uzdevumi neatšķiras no daudzu sabiedrisko attiecību, reklāmas, mārketinga, uzņēmuma vadītāju un citu profesiju cilvēku pienākumiem. Mūzikas menedžera profesija ir ļoti daudzpusīga, sākot ar administrēšanas darbiem, beidzot ar psiholoģijas un jurisprudences pārzināšanu.Latvijā pamatā raideri tomēr sastāv no informācijas par tehnisko nodrošinājumu, skaņas, gaismas aparatūru, skatuvi. Tiek pievienotas minimālas un izpildāmas prasības par ūdeni, uzkodām, tēju, kafiju. Protams, esmu redzējusi ārvalstu mākslinieku raiderus uz divdesmit un vairāk lappusēm, kuros bez tehniskajām vajadzībām ir iekļauti punkti pat par galdautu krāsu un ziediem, kādiem jābūt vāzē uz galda grimētavā. Bet arī tas man neliekas nekas ārpus normas, jo koncertturneju laikā cilvēks ir atrauts vairākus mēnešus no mājām, viņam gribas radīt tādu vidi, lai saglabātu iekšējo komfortu un varētu kvalitatīvi uzstāties. Mūziķa darbs ir fiziski un garīgi grūts, kas saistīts ar enerģijas atdošanu, tās apmaiņu. Protams, esmu vairākkārt pārliecinājusies, braucot kaut vai uz Krieviju, ka tam, kāds izskatās raideris, ir nozīme, jo tādu attieksmi galā arī saņemsi. Tie zināmā mērā ir cilvēku (organizatoru) stereotipi, tad arī nākas veidot šo sarakstu apjomīgāku un detalizētāku, lai attieksme būtu adekvāta. Ar Intaru sastrādāties ir ārkārtīgi vienkārši, viņš pat vairāk uztraucas, lai visiem pārējiem ir labi. Tāda vārda kā prasības, man šķiet, nav vispār viņa vārdu krājumā.- Kādi apstākļi jūs saveda kopā ar Intaru Busuli, un vai esat gana apmierināti viens ar otru? Menedžera vārds it kā paliek mūziķa dziļā ēnā. Vai nav mazliet netaisnīgi, ka viņš kaut kādā mērā ir jūsu nemitīgo pūļu izmantotājs? Vai varat minēt gadījumus, kad viens otru esat glābuši no nepatīkamām situācijām?- Ar Intaru iepazinos laikā, kad strādāju producentu grupā “Virus Art”, tas bija mans pirmais nopietnais mūzikas projekts. Bija plānoti 10 koncerti Rīgā, beigās viss izvērtās par koncertturneju divu gadu garumā. Bija jocīgi būt atbildīgai par tik nopietniem cilvēkiem kā Uldis Marhilēvičs un Laimis Rācenājs. Šajā laikā iepazinos ar citiem sev tagad nozīmīgiem cilvēkiem.Intars tajā laikā piedalījās konkursā “Jaunais vilnis”, kurā arī uzvarēja. Pēc konkursa viņš man piezvanīja un uzaicināja satikties. Tad tas arī notika, nu jau septiņus gadus strādājam kopā, gājis ir visādi, augām abi. Nekādā veidā nejūtos izmantota, tāds ir mans darbs. Tad jau kādam sabiedrisko attiecību speciālistam vai reklāmas veidotājam ir jāapvainojas arī uz jogurtu, jo neviens necildina to, kas parūpējas, lai to pirktu. Nepatīkamās situācijas visbiežāk ir saistītas ar kādām nepatiesām vai sagrozītām ziņām medijos, izbraukumiem, kad kaut kas neiet, kā plānots. Oficiāli esmu Intara menedžere, bet vēl ir komanda no 10 cilvēkiem, par kuriem esmu zināmā mērā arī atbildīga, īpaši, kad dodamies kādos tālākos braucienos. Pirms vairākiem gadiem, kad braucām uz Sočiem, kur Intaram bija koncerts kinofestivāla “Kinotavr” ietvaros, izkāpjot no lidmašīnas, kamēr gaidījām bagāžu, miliči bija aizturējuši vienu no mūziķiem, kurš bija aizgājis sameklēt labierīcības, bet pase bija palikusi pie manis. Tie, kas ir braukuši uz Krieviju, zinās, cik maz vajag, lai kādam ārzemniekam par kaut ko piekasītos un kādas sekas tam varētu būt. – Intars Busulis mūsu valsts mūzikas dzīvē ir neordināra personība ar daudzpusīgām interesēm vairākos mūzikas žanros. Kā, jūsuprāt, vērtējama viņa loma un tās nozīmība Latvijas mūzikas dzīvē?- Agrāk iekšējās sarunās vairākkārt esam runājuši par mūzikas žanriem, ka to ir pārāk daudz, ka tas, iespējams, mulsina klausītājus un pašiem grūtāk strādāt, ka vajadzētu pēc iespējas samazināt to skaitu. Ar laiku tas ir nedaudz izdevies. Tomēr, pateicoties žanru dažādībai, klausītājiem, kuriem vairāk patīk estrādes mūzika, ir iespēja iepazīt arī citu mūziku, piemēram, džezu, kas Intaram ir īpaši tuvs. Arī viņam ar katru jaunu projektu ir iespēja mācīties ko jaunu, un skatītajiem arī ir interesantāk, jo nekad nevar zināt, ko atkal var sagaidīt. Man ļoti patika Jegora Jerehomoviča recenzija “Dienā” pēc koncerta “Savādāks”, viņš bija uztvēris tieši tās sajūtas, ko vēlējāmies pateikt. Protams, pienesums Latvijas mūzikā ir arī ar oriģināldziesmām, kuras ieguvušas klausītāju atzinību. Komponists Kārlis Lācis raksta tās tieši Intaram, tāpat strādājam ar jaunajiem dzejniekiem, kuriem ir iespēja sevi parādīt nedaudz no citas puses. Neiztrūkstoši ir koncerti dažādās valstīs, kurās Intars caur skatuvi un mūziku nes Latvijas vārdu aiz tās robežām, spēlējot gan savu mūziku, gan, piemēram, Latvijas džeza komponistu darbus dziedot latviešu valodā.- Daudz dzirdam un lasām par intrigām mākslas pasaulē, jo īpaši mūzikā. Cik lielā mērā tās ir patiesas, un cik daudz pašu mūziķu un viņu komandas inspirētas?- Par visu mākslas pasauli pastāstīt noteikti nevarēšu. Vispirms jau gribētos teikt, mazāk jātic visam, kas tiek rakstīts un vairāk jāanalizē, apskatot vairākus informācijas avotus. Apzināti intrigas neesam radījuši, kas varētu kaitēt apkārtējiem un pašiem, pamatojot to ar – arī slikta reklāma ir reklāma. Latvijā mūziķu un to komandu radītas intrigas … šādus gadījumus nezinu daudz, visbiežāk tie tomēr ir salīdzinoši nevainīgi gadījumi. Vairāk saskaros ar to, ka intrigas rada mediji – dzeltenā prese interpretē pēc vajadzības notikumus, balstoties uz iespējamībām un varbūtībām, nepārbaudot faktus, piemēram, nofotografējot kādas atpazīstamas personas kopā. Dažreiz uzrakstot raksta nosaukumu, kura saturs neatbilst virsrakstā norādītajam, publicējot kādu neviennozīmīgu foto, kas tiek darīts, protams, apzināti, lai sasniegtu vajadzīgo klikšķu skaitu portālos, paceltu reitingus. Dažkārt ir īpaši skumji, jo aiz intrigām stāv dzīvi cilvēki, vieni rūdītāki, citi ne tik ļoti. Intars tādā ziņā ir ar biezu ādu, un laika gaitā arī man nācies tādu uzaudzēt. Pašu mūziķu radītās intrigas tomēr vairāk parādās lielākos tirgos.- Pietiks par jūsu pašreizējo darbu, varbūt atgriezīsimies vēsturē saistībā ar Valku. Jums ir igauņu izcelsmes uzvārds, tāpēc jaunākas un arī citu paaudžu cilvēkiem būs interesanti uzzināt īsu jūsu dzimtas vēsturi. Cik sapratu no CV, jūs pārvaldāt ne tikai latviešu, krievu un angļu valodu, bet ir pamatprasmes arī igauņu mēlē. Ko vislabāk atceraties no vidusskolas?- Ar savu uzvārdu es varu pārsteigt rīdziniekus, un jautājumi par to ir vismaz reizi nedēļā. Valkā, man liekas, tas nav nekas neparasts. Arī skolas laikā man bija vairāki klasesbiedri, kuriem viens no vecākiem ir no Igaunijas. Uzvārdu esmu saņēmusi mantojumā no tēva, arī viņa mamma bija latviete, tēvs igaunis. Jāsaka, ka visai sāpīgi uztvēru uzvārda latviskošanu deviņdesmitajos gados, iespējams tādēļ, ka tā ir zināmā mērā man taustāmā saikne ar tēvu, kurš ap to pašu laiku nomira. Bet joprojām principiāli izmantoju uzvārda oriģinālu, jo, no juridiskā viedokļa raugoties, uzskatu ka latviskotais ir līdzvērtīgs oriģinālajam (Taal). Tā kā tēvs mājās runāja latviski, tad no bērnības igauniski tik vien atcerējos, kā iemācītās frāzes, lai nopirktu deficīta preces. Valgā mani ar māsu ielika katru savā rindā vienu pēc desas, otru pēc kafijas. Tagad kādu pusgadu intensīvi mācos igauņu valodu – ir kaut kāda iekšējā sajūta, ka tā vajag. No vidusskolas atceros savus klasesbiedrus, ar tiem man saistās labas atmiņas. Atceros arī apmaiņas braucienu uz Dāniju, kas patiesībā bija pirmais nopietnais impulss, lai mācītos cītīgāk angļu valodu. Līdz tam nebija īsti skaidrs, kādēļ tā vajadzīga. Pavisam nedaudz, tomēr šis brauciens lika paskatīties plašāk uz visu apkārt notiekošo.- Pēc Valkas vidusskolas absolvēšanas 1994. gadā jūs devāties apgūt šuvējas profesiju Naukšēnu arodvidusskolā. Jūs nesamierinājaties ar sasniegto, turpinājāt izglītoties un, šķiet, to darāt joprojām. Vai tam ir kāda saistība ar Valkas mākslas skolas beigšanu un tur gūto impulsu darboties radoši?- Lielisks piemērs par stereotipiem. Ne visi esam bāžami vienā maisā, vienmēr balto gulbju bariņā būs kāds pelēkais. Ne velti tā saku, jo šos vārdus man teica Maruta (Stabulniece), pabeidzot Valkas mākslas skolu. Atskatoties atpakaļ laikā uz saviem pusaudžu gadiem, domāju, ka mākslas skola ir labākais, kas ar mani tajā laikā ir noticis. Pateicoties Marutai, Donaldam (Smelterim) es ieguvu pašapziņu un pārliecību, ka ne viss ir izdarāms pēc vienas shēmas, ka ir citi ceļi, ir radošie piegājieni. Un ja uzreiz kaut kas neizdodas, tas nenozīmē, ka ir jāpadodas, bet jāstrādā, kamēr izdodas. Tas palīdz arī neklausīties tajos, kas neko nedara un “nosit” darbošanās apetīti arī apkārtējiem. Es nezinu, vai paši pedagogi apzinās, kādu psihologa darbu viņi ir veikuši. Arī Naukšēnos mana meistare bija fantastiska pedagoģe, kas turpināja audzināt mīlestību uz darbu. Tajā laikā pārstāvēju skolu Rīgā – drēbnieku konkursā, tika izkārtota prakses vieta Rīgā, Burdā. Kopš padsmits gadiem biju pilnīgi pārliecināta, ka kļūšu par apģērbu dizaineri un pa maziem solīšiem tuvojos savam mērķim. Brīdī, kad atlika veikt vienu no pēdējiem soļiem – iestāties Mākslas akadēmijā, kaut kas notika, sapratu, ka tas tomēr nav mans ceļš. Jā arī šobrīd studēju, šogad jāpabeidz Latvijas Universitāte, pēc tam plānoju studijas turpināt citā augstskolā. Tagad mācīties ir daudzreiz vieglāk un interesantāk, jo zinu, ko vēlos saņemt no studijām.- Ar ko jums pašlaik asociējas Valka, un cik bieži te mēdzat būt?- Valka asociējas ar mājām, vietu kur uzaugu, ar mammu, kura vienmēr, pilnīgi vienmēr sagaida ar siltām vakariņām, iekurinātu kamīnu un sirds siltumu. Ar tēti. Ar bērnību, kura, neskatoties uz padomju laikos salīdzinoši drūmajiem finansiālajiem apstākļiem, manā atmiņā iegūlusies ar gaišām domām. Ar māsu esam laimīgi bērni, jo uzaugām patiesā vecāku mīlestībā, ko izjūtam arī šodien un kas zināmā mērā kalpo kā atbalsts visu laiku. Mūsu ģimenē grūtāk ir ar mīlestības vārdu izteikšanu, bet darbos, it kā caur vienkāršām un pašsaprotamām lietām, tajos to esmu sajutusi vienmēr, tādēļ arī tagad laikam vairāk skatos uz cilvēku darbiem. Agrāk sanāca biežāk atbraukt uz Valku, tagad cenšos to izdarīt vismaz reizi mēnesī uz pāris dienām un reizi gadā palieku arī ilgāk. Mans galvenais kompanjons ir krustdēls, viņam ļoti patīk Valkā. Sakrāmējam pilnu mašīnu ar dzīvniekiem un braucam. Ir bijušas reizes, kad atbraucam tikai uz dažām stundām, jo zinu, ka mamma ļoti gaida un kaut kur dziļi ir sajūta – jāaizbrauc. Esam taisījuši viņai pārsteigumus, runājam pa telefonu, stāstam kā mums pa Rīgu iet un pēc mirkļa iebraucam pagalmā, mašīnai logi līdz galam vaļā, pa tiem mājam ar pa ceļam salasītām puķēm, skan kāda latviešu dziesma un dziedam no visas sirds līdzi. Patiesībā Valkas mājas ir kā miera osta, kur es atslēdzos pilnībā no visa, darbs paliek aiz mājas vārtiem.
Maruta Stabulniece, mākslas skolas direktore:- Una uz mākslas skolu atnāca klusa, uz sevi vērsta. Man šķiet, ka tolaik viņai bija zems pašvērtējuma slieksnis. Tas ir tipiski pusaudža vecumā, kad rodas daudzi “kāpēc?”. Itin bieži esmu sacījusi, ka mācības mākslas skolā bērnu pamazām attīsta radošajā ziņā, pierāda, ka viņš var būt īpašs. Jau skolas izlaidumā bija redzams, ka no neglītā pīlēna emocionālā nozīmē ir izveidojies skaists gulbis. Unai bija ļoti interesants diplomdarbs. Viņa saņēma augstu novērtējumu, kas liecināja par viņas iekšējās pasaules dziļumu un redzējumu uz visām lietām. Mūsu skolas vide ir gandrīz kā mājas, kur notiek ne tikai mācīšanās, bet arī audzināšana. Te nav tikai zināšanu došana, bet arī dzīves pieredzes gūšana ar strīdiem, apvainošanos un citām lietām, taču esmu bezgala priecīga, ka Una ir atgriezusies arī tēlotājmākslā ar savām grāmatiņas ilustrācijām. Domāju, ka Una pārspīlē apgalvojot, ka bez Valkas mākslas skolas viņa nebūtu izveidojusies kā personība, taču, protams, to ir patīkami dzirdēt.
Piedalās grāmatas izdošanāŠogad 28. februārī Latvijas Nacionālajā operā tika pasniegtas Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas 15 dažādās nominācijās. Par labāko 2011. gada mūzikas albumu bērniem žūrijas vērtējumā atzīts Kārļa Lāča un Kārļa Vērdiņa kopdarbs “Lāču tēta dziesmas”. Izdevējs – “deBusul music”. Albuma ilustrācijas veidojusi Una Taal. Viņa uzbūra šī radošā rezultāta vizuālo tēlu. Una uzņēmās iniciatīvu katru dziesmu padarīt tīkamu arī redzei. Tas prasīja izdzīvot katru no 12 stāstiem, ikvienu no tiem saprast un apcerēt mūsdienām atbilstošā tēlā, vienlaikus rosinot lasītāja domāšanu un iztēli.Dziesmas iedziedājuši sabiedrībā iemīļoti skatuves mākslinieki – Aija Andrejeva, Artūrs Skrastiņš, Intars Busulis, Jolanta Strikaite (Lady’s Sweet) un bērnu vokālais ansamblis “Dzeguzīte”.
Unas mamma Aija, strādā “Pepi Rer”: – Katrai mammai sava meita ir vislabākā un mīļākā. Bērnībā viņa bija jautra, dzīvespriecīga, gluži tāpat kā jaunākā māsa Eva, kura arī dzīvo Rīgā. Ar Unu nekādā ziņā neesam zaudējuši sakarus. Sazvanāmies katru dienu, arī ciemos viņa atbrauc itin bieži. Parunājamies, pamielojamies ar tradicionālajiem latviešu štovētajiem kāpostiņiem un ceptām karbonādēm.Man šķiet, ka Una savus talantus ir atradusi, pateicoties Valkas mākslas skolai. Sākumā tas bija kā hobijs, taču pērnā gada nogalē izdotā viņas pirmā ilustrētā grāmatiņa ir īsts mīlestības darbiņš. Unai ļoti patīk ceļot.
