Palasot internetā komentārus, jau uzreiz varu pateikt, ka mans viedoklis atšķirsies no vairuma. Arī no sava paziņu loka esmu dzirdējusi sakām, ko tas Mārtiņš Oliņš (vīrietis ratiņkrēslā) dara šovā “Dejo ar zvaigzni” un kā var objektīvi vērtēt cilvēku, kurš nemaz nedejo, bet pa deju placi braukā ratiņkrēslā. Tāpat kāda maza meitenīte man nesen teica, ka par viņu cilvēki balsojot aiz žēluma. Šaubos, vai pie šāda secinājuma nonāca bērns pats, visticamāk, šo frāzi iepriekš izteica pieaugušais. Gribu jautāt jums, vai invalīds uzreiz ir norakstāms, nevērtīgs un nevienam nevajadzīgs? Vai tas, ka kāds nevar pastaigāt, bet tu vari, jūties varenāks un augstākstāvošs? Veselības problēmas, kas prasa īpašu uzmanību un rūpes, ir daudziem cilvēkiem Latvijā, taču tam nevajadzētu būt par iemeslu, lai noslēgtos un no sabiedrības, no dzīves ārpus istabas sienām. Tieši šī iemesla dēļ man ir patiess prieks, ka Mārtiņš Oliņš piedalās televīzijas šovā. Godīgi sakot, skatoties viņa un deju partneres priekšnesumus, no aizkustinājuma acs kaktiņos sarosās asaras, kam nav nekādas saistības ar žēlumu. Vienmēr esmu apbrīnojusi cilvēkus, kuriem par spīti visam piemīt tik ārkārtīgi liels gribasspēks un optimisms, kāds dažkārt mums pārējiem pietrūkst. Ļoti ceru, ka viņš ar savu parādīšanos TV ekrānos iedvesmos arī citus cilvēkus ar īpašām vajadzībām un ne tikai nebaidīties, bet iet un darīt, ņemot pretim dzīves piespēlētās iespējas. Dzīvot un izdzīvot katru dienu, nevis eksistēt. Motivācijai ikvienam iesaku internetā izlasīt “Dienas” publicēto rakstu “Latvijas lepnuma stāsts: iedvesmai vajag optimismu” par Mārtiņu Oliņu, kuram ratiņkrēsls nav šķērslis laivošanai, lēkšanai ar gumiju, kalnu slēpošanai un sava uzņēmuma vadīšanai.
