Ja Launkalnes pusē kokā sēž Latvijā neredzēts zvērs, tad no voljēra varētu būt izsprucis Dienvidamerikas degunlācītis – Launkalnes pagasta zemnieku saimniecības “Ezerlejas” mini zoodārza jaunais iemītnieks.
Kopš septembra nogales “Ezerlejās” dzīvo divi degunlāči, atvesti no dzīvnieku patversmes “Mežavairogi” Ķekavas novadā. Tur esot piedzīvoti pat vairāki šo eksotisko zvēriņu izbēgšanas gadījumi.
Ēd paipalu olas, banānus un vīnogas“Ezerlejās” abiem jaunpienācējiem ir uzbūvēts pamatīgs voljērs ar istabiņu iekšpusē, un, cerams, degunlāčiem tā nožogojumus neizdosies pievārēt, bet, tuvojoties ziemai, viņi pārcelsies uz citām, siltākām telpām.Eksotiskie zvēriņi jau pirmās nedēļas laikā izpelnījušies Launkalnes mini zoodārza apmeklētāju ievērību, it īpaši sava kustīgā purniņa dēļ, kas nedaudz atgādina cūkas šņukuru un var pagriezties jebkurā virzienā par 60 grādiem. Taču ar cūkām degunlācīšiem nav nekāda sakara. Viņi ir jenotu dzimtas dzīvnieki ar asiem zobiem, asiem nagiem un spēcīgām ķepām, kas daļēji līdzīgas lāčiem, daļēji – jenotiem. Degunlācīši drosmīgi sevi aizstāv pret jebkura auguma ienaidniekiem, izmantojot zobus un nagus, tāpēc Dienvidamerikā un Centrālamerikā, kur viņi mīt brīvā dabā, pat lielie plēsēji jaguāri un pumas izvairās no saķeršanās ar šiem augumā mazākajiem pretiniekiem. Degunlāčiem ir gara aste, ko viņi izmanto, lai savā starpā sazinātos, un ejot tur vertikāli taisni gaisā. Tas palīdz dzīvnieku grupai turēties kopā garā zālē.Launkalnes pusē eksotiskie zvēriņi nokļuvuši, pateicoties “Mežavairogu” saimnieku vēlmei papildināt savu dzīvnieku privātkolekciju ar muflonu no “Ezerleju” mini zoodārza un kuri piedāvājuši maiņu – muflons pret diviem degunlāču puikām.“Domājām ļoti ilgi, braucām skatīties, rēķinājām, vai varam to atļauties,” atceras “Ezerleju” saimniece Evita Jākobsone. “Degunlāči nav dzīvnieciņi, kas Latvijā ir vienkārši uzturami, jo viņiem vajag vairāk kārumu – banānus, vīnogas. Nolēmām, ka tomēr varam to atļauties.”Degunlāčus par viņu ēdienkarti var apskaust cilvēki. Brokastīs abi ārzemnieki tiek pie vārītām paipalu olām, kā arī mielojas ar banāniem un vīnogām. Vēl viņiem ļoti garšo putnu mādziņas un speciāli cepumiņi jeb kraukšķi.Voljērā jaunie saimnieki degunlācīšiem iekāruši dzeltenas virves, pa kurām kāpelēt, jo tas viņiem ļoti patīk.
Uzņem trusi, kuru neēda pitons“Ezerleju” mini zoodārzs ir ne tikai eksotisku dzīvnieku un putnu apskates vieta. Tas kļūst arī par mājvietu likteņa pabērniem. Tā, piemēram, pateicoties “Ezerleju” saimnieku atsaucībai, ir izdzīvojis lapsu mazulis, kura mamma šovasar nelaimīgi paskrēja zem automašīnas riteņiem.“Alūksnē cilvēki agri no rīta brauca uz darbu, un uz ceļa izskrēja lapsas mamma ar mazuli. Mamma pakļuva zem riteņiem, bet mazulis sēdēja un projām negāja. Cilvēki sapratuši, ka tik maziņš dzīvnieks izdzīvot viens nevarēs, un vērsās pie mums,” atceras E. Jākobsone.Kad lapsu puika bārenis Foksis atvests uz “Ezerlejām”, viņš augumā bijis mazāks par kaķi. Tagad lapsēns ir krietni paaudzies un atsaucas uz saimnieces balsi, smaidā saraucot purniņu.“Ezerleju” zoodārzā pajumti atradis arī Burgundijas šķirnes trusis Rodžers, kuru par Latvijas mēroga slavenību padarīja TV raidījums “Bez Tabu”. Šā garauša dzīvesstāstā ir gan dramatisms, gan brīnumaina izglābšanās. Agrāk trusis dzīvojis Smiltenē, taču viņa saimniekiem izrādījās alerģija pret dzīvnieku spalvām. Kad Rīgas zooloģiskais dārzs piedāvājis iespēju šķirties no nevajadzīgiem dzīvniekiem un atdot viņus barībai zoodārza plēsējiem un čūskām, tādam liktenim ticis nolemts arī Rodžers.“Rodžers pabija Rīgas zooloģiskajā dārzā būrī pie pitona divus mēnešus. Pitons kategoriski bija atteicies viņu ēst. Varbūt saskatīja radniecīgu dvēseli,” smaida E. Jākobsone.Tā nu laimes krekliņā dzimušais trusis pat atļāvies sēdēt pitonam uz galvas, bet zoodārzs secinājis, ka tagad ir jābaro gan pitons, gan trusis un zvanījis Rodžera saimniekiem, lai brauc savam garausim pakaļ. Viņi palīdzību meklējuši “Ezerlejās” un tikuši uzklausīti.“Šajā gadījumā leģenda apaugusi ar biezu kārtu,”’ smaida Rīgas Zooloģiskā dārza Informācijas un izglītības nodaļas pārstāvis Māris Lielkalns. “Reizēm gadās, ka čūskai nav apetītes, līdz ar to piedāvāto barību viņa neapēd. Ja tā notiek, tad trusis ceļo atpakaļ uz zoodārza barības dzīvnieku audzētavu (tā atrodas pašā zoodārzā). Maksimāli viņš ar čūsku diskutējis pusi dienas, ne vairāk,” skaidro M. Lielkalns.
