Ir cilvēki, kuri interesējas par notikumiem pasaulē. Ir citi cilvēki, kuru intereses aprobežojas ar Latviju.
Ir cilvēki, kuri interesējas par notikumiem pasaulē. Ir citi cilvēki, kuru intereses aprobežojas ar Latviju. Un ir vēl arī tādi savdabji, kuru redzeslokā ir vienīgi ikdienas sadzīves problēmas – pārējā pasaule viņu uztverē ir naidīga perifērija.
Atklāti sakot, pēdējā laikā pietiek vielas pārdomām, ja vērojam vienīgi notikumus Latvijā. Es, protams, domāju to jautājumu loku, kam saistība ar ekonomiku un mūsu valdības rīcību. Nepiederu cilvēkiem, kuri noliedz un kritizē pilnīgi katru Ministru kabineta soli vai Saeimas lēmumu. Tomēr ir situācijas, uz kurām var attiecināt slaveno krievu teicienu: “Gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.” Lai ko darītu Kalvīša valdība, pat vislabāk domātie darbi nekavējoties tiek izkritizēti gan presē, gan politiskās opozīcijas nometnē. Un skumjākais ir tas, ka cienījamie ministri pārāk maz domājuši, lai atņemtu kritiķiem iemeslu zākāties. Piemēram, tas notika arī gadījumā ar atbalsta izteikšanu Igaunijai, kaut zinām, ka Latvijas devums igauņu brāļiem bija visvajadzīgākais. Bet kritiķiem galvenais ir VĀRDS, nevis DARBI. Šādu piemēru atliku likām.
Varbūt būtu pareizi, ja Ministru kabinets algotu speciālu psihologu, kas palīdzētu valdībai strādāt tā, lai sabiedrībai būtu mazāk iemeslu pukoties. Starp citu, savs psihologs derētu Saeimai, bet uz pusslodzi ar deputātu korpusu varētu nodarboties arī psihiatrs.
Francijas pagrieziens
Mēs dzīvojam laikmetā, kad pasaules politikā aizvien lielāku lomu sāk spēlēt sievietes. Lai cik spožs bija sociālistes Segolēnas Rojālas uznāciens, šoreiz vīriešu solidaritāte uzvaras laurus nodrošināja ungāru izcelsmes franču politiķim Sarkozī. Bet jūnijā būs parlamenta vēlēšanas, pēc kuru iznākuma uzzināsim premjera vārdu. Tāpēc Rojālei vēl cerības gūt uzvaru.
Skaidrs ir viens: Francijā Širaka ēra beigusies. Francijas politiķi ļoti sāpīgi izjutuši savas agrākās starptautiskās ietekmes mazināšanos, tajā skaitā varam minēt faktu, ka franču valoda vairs nav diplomātijas valoda. Sarkozī šādu kompleksu vairs neizjūt, tāpēc varam prognozēt Francijas draudzīgākus kontaktus ar ASV. Savukārt attiecības ar Krieviju var ietekmēt prezidenta ungāriskā izcelsme, jo Sarkozī ne reizi vien pieminējis 1956. gada Budapeštas notikumus. Der pieminēt, ka Ungārijā deviņdesmito gadu sākumā tika iznīcināts ap 960 pieminekļu, kuri atgādināja par PSRS uzspiesto režīmu. Un Maskava, kas apraud Aļošu Tallinā, par ungāru paveikto nemaz nepiemin.
Francijas iekšpolitiskā problēma ir lielais imigrantu skaits, kuri neieredz bijušo iekšlietu ministru Sarkozī. Viena no risināmām problēmām ir tā, ka 55 procenti imigrantu dzīvo no valsts pabalstiem. Atbrauc, teiksim, jauneklis no Alžīrijas, nostrādā gadu un prasa bezdarbnieka pabalstu. Šo cilvēku prasībām ar to pietiek.
Cits sarežģījumu mezgls ir agra pensionēšanās. Kamēr Skandināvijas valstīs spriež par pensionēšanos no 67 gadu vecuma, franči negrib ne dzirdēt, ka viņiem būtu jāstrādā arī pēc 60 gadu sasniegšanas. Valstij strādājošo īpatsvars kļūst aizvien mazāks, kuriem jāpelna nauda pabalstu un pensiju saņēmējiem.
Nepieciešams reformēt birokrātiju
Pasaulē ir divi ierēdņu korpusa veidošanas modeļi. Anglosakšu, tostarp amerikāņu, modelis ir atvērts, jo ikviens valsts pilsonis var ieņemt ierēdņa amatu, ja vien šim nolūkam atbilst viņa profesionālās īpašības. Francijā tradicionāli izveidojusies slēgtā ierēdniecības sistēma, sava veida kasta, kur ikviens speciālo skolu beidzējs sāk no zemākā amatiņa un dzīves laikā veic karjeras kāpumu. Šī iemesla dēļ Francijā par ierēdni nespēj kļūt gandrīz neviens arābu ieceļotājs. Līdzīga sistēma veidojas arī Krievijā. Par laimi Latvijā aizvien ministrijās un citās valsts un pašvaldību iestādēs daudz vakanšu, bet daudzi pieredzējušie birokrāti mēdz pāriet darbā uz privāto biznesu.
Noslēgtā birokrātiskā sistēma ļoti traucē valsts ekonomikas attīstībai, un Francijai draud saimnieciskā atpalicība. Savulaik šo problēmu aptvēra Izraēla, un pēc pārvaldes sistēmas reformas sekoja privātās iniciatīvas uzrāviens.
Cita lieta ir tie ierēdņi, kurus sauc par politiskajiem ielikteņiem. Kad mainās valdības, kad nāk pie varas citas partijas, tiek nomainīti arī politiskie ielikteņi. Cik veiksmīgi to izdarīs Sarkozī, tik veiksmīgi var virzīties iecerētā ierēdniecības korpusa reforma.
Bezpersoniskais revanšisms
Eiropa aizvien labāk saprot, ka Krievijā atdzimst revanšisma tendences, proti, vēlme atdzemdināt impēriju cariskās Krievijas robežās. Ar spēcīgajiem partneriem, piemēram, Kazahstānu, Kremļa valdītāji slēdz līgumus, cerot šo reģionu piesaistīt saviem kaujas ratiem ar ekonomiskām metodēm. Ar mazākajiem, piemēram, Gruziju vai Igauniju priekšroka tiek dota huligāniska spiediena politikai. Tik brutāla Maskavas ārpolitika nav bijusi kopš astoņdesmitajiem gadiem. Un runa nav vienīgi par ekonomisko sankciju praksi pret Igauniju, jo līdzīgas sankcijas pret Gruziju deva pretēju efektu cerētajam. Runa ir par civilizētā sabiedrībā nepieļaujamu citas valsts diplomātu vajāšanu (šī prakse sākās jau agrāk, kad “našisti” tiranizēja Lielbritānijas vēstnieku).
Īsts ziedulaiks sācies politiskajiem balamutēm un ar impērijas atjaunošanas ideju apsēstajiem politiķiem un publicistiem. Kremļa kursa balstīšanā Žirinovski nomainījis Mironovs, bet Prohanovs jau pieprasa Krievijai pievienot visu “seno krievu zemi” Igauniju, Tartu pilsētai atdodot krievu nosaukumu Jurjeva utt. Tiesa, ir gana saprātīgo, kuri atgādina, ka Igaunija ir NATO un ES dalībvalsts.
Situāciju mūsu austrumu kaimiņvalstī kļūst ar katru dienu odiozāka. Ja es nezinātu krievu rakstnieku izcilo literatūru, tāpat izcilos krievu mūziķus, gleznotājus, zinātniekus, bet vadītos vienīgi pēc tā, ko dara un runā Kremļa politiskā elite, tad man gribētos Krieviju nosaukt par 21. gadsimta mežoņu valsti. Un visu šo dīvaino režīmu balsta mākslīgi veidotās činavnieku partijas. Ierēdnis ir tā privileģētā un korumpētā kasta, kas par 62 procentiem veido Krievijas vidusšķiru – katras sabiedrības mugurkaulu. Maskavas politiķi, kuri tik ļoti mīl runāt par Eiropas civilizācijas vērtībām, praksē aizvien vairāk attālinās no šīm vērtībām.
