Nupat iznākusi kārtējā grāmata, šoreiz “Latvietis parastais”, par kārtējo Latvijas prezidentu. No četriem līdzšinējiem katrs raksturojams ļoti atšķirīgi un katram ir sava uts. Kā mēdz teikt mans labs paziņa bijušais žurnālists, tad, ja kāds noliedz, ka viņam ir sava uts, tad šim cilvēkam to ir vismaz divas. Šoreiz daži vārdi par bijušo prezidentu privilēģijām. Atzīšos, ka Zatlers man gandrīz visu viņa valdīšanas laiku šķita itin simpātisks, tāds labsirdīgs lācis, taču viņa finišs un darbības pēc tam rada iebildumus, piemēram, ampelēšanās ap dzīvokļiem un citu privilēģiju izmantošanu. Izspiest no valsts visu, kas it kā pienākas, nerada simpātijas. Tiesa, likumos tas ir paredzēts, taču šajā visai valstij grūtajā laikā, turklāt par nodokļu maksātāju naudu pieprasīt ekskluzīvu dzīvokli, tikpat ekskluzīvu limuzīnu un citas privilēģijas nudien izraisa sašutumu. Ja viņš to iegādātos par savu naudu, viss kārtībā, taču iekampties valsts budžetā nav glīti, vismaz emocionāli nē. Nav taču puisis iznācis no meža, kuram nav sava mājokļa. Arī apsardzes lietas no malas izskatās gaužām smieklīgas. Jāmaina likums. Pat bagātajās valstīs prezidentiem nav šādu privilēģiju. Prezidents aiziet pensijā gluži kā ikviens ierindas pilsonis. Ko savā darba mūžā sakrājis, ar to dzīvo. Varbūt izņēmums būs pašreizējais prezidents Bērziņš. Viņš jau ir atteicies no vairākām privilēģijām, piemēram, Jūrmalas rezidences, kuras uzturēšana valstij joprojām izmaksā milzu naudu. Nekas neliecina, ka šis cilvēks pēc savu pilnvaru nolikšanas apaugs ar papildu pasaulīgo mantu.
