Vēsturē pieredzētas dažādas galējības. Bija laiks, kad Romas seno kultu fanātiķi slepkavoja pirmos kristietības sludinātājus. Un nebija ilgi jāgaida, kad kristietības fanātiķi izmantoja inkvizīciju, lai izdeldētu visus, kas, viņuprāt, nepareizi ticēja. Padomju “zinātniskā ateisma” gados latviešu tālie senči, tautasdziesmu sacerētāji, tika uzskatīti par bezdievjiem, jo pat tā laika arheoloģiskajos materiālos vajadzēja ignorēt jebkādu kulta priekšmetu atradumus. Kad ar Ojāru Ozoliņu sākām sabiedrībai darīt zināmu par Bitarkalna svētvietas apzināšanu, labi informēts zinātnieks mani brīdināja, ka partijas centrālkomitejai tas varot nepatikt, jo interese par dabas reliģijas kultiem tiekot pielīdzināta iešanai baznīcā. Un ir vēl tagad cilvēki, kuri uzskata, ka visas vēstures liecības par senlatvju gara kultūru pienākas iznīcināt – sadedzināt vai sadauzīt. Pat katoļu baznīcas vadītāji nereti izsakās gan pret Jāņu svinēšanu, gan pret tautasdziesmu dziedāšanu, kamēr luterāņi jūtas tuvāki latviešu identitātes nacionālajām saknēm.Kādreiz žurnālistu pulkā pie manis viesojās arī redzama laikraksta redaktore. It kā samulsusi par redzēto, viņa vaicāja par baznīcas attieksmi pret maniem akmeņiem. Negribējās ielaisties garos disputos, kaut pieredzējumu nav trūcis.Jau pieminētie luteriskās baznīcas priesteri pie manis sabijuši vairākkārt, tiesa, savus amatus īpaši nav centušies atklāt. Es par atbildi esmu izlicies, ka patiesību nesaprotu, un arī tagad es nevienu vārdā nesaukšu. Galvenais, mums bijušas ļoti interesantas sarunas.Cits stāsts par kādu ekskursantu grupu, kurai pagasta kantorī ieteikts vērsties pie manis. Bija bariņš pusmūža sievu. Sākumā dažos teikumos pastāstīju par seno Tālavu un Beverīnu, tad aicināju pie akmens Dievekļa. Nepaguvu pateikt ne pāris teikumu, kad tantes, nedaudz sačukstējušās, kā paša nelabā plēstas aiznesās uz autobusu. Tur ņēmās mest krustus un, droši vien, skaitīja tēvreizi. Viss liecināja, ka ekskursijas grupa sastāvēja no kādas fanātiķu sektas dalībniecēm.Patīkami atcerētiesGadu gaitā Vijciemā pabijusi krietna puse Latvijas ekstrasensu un dziednieku. Bijuši arī zinātnieki, vismaz desmit profesoru viņu skaitā. Ir bijuši igauņi, zviedri, norvēģi, dāņi, vācieši, lietuvieši, krievi, austrālieši. Visi interesanti cilvēki.Minēšu tikai dažus pieredzējumus. Valkā vairākkārt ciemojusies dziedniece un gaišreģe Olga no Baltkrievijas. Kad sarokojoties pateicu viņas vārdu un uzvārdu, sieviete jutās pārsteigta, jo nebijām nekad agrāk tikušies. Olgai gan piemita viena nelaime, jo viņa par savām spējām bija tik ļoti pārliecināta, ka visos jautājumos uzskatīja sevi par nemaldīgu. Bet šāda alošanās piemīt vairumam ekstrasensu. No viņas izdarībām sapratu, kāpēc senie akmens elktēli veidoti ar raupju ārējo apdari. Tagad zinu, ka raupjā virsma ir piemērota, lai kulta kalpotājs krīvs varētu saskatīt kosmiskā informatora atbildes vizuāli tveramu tēlu vai zīmju veidā. Šo fenomenu esam izmantojuši, lai ieinteresēti cilvēki noskaidrotu savas personiskās sargzīmes. Olga pie Dievekļa nometās uz ceļiem un ilgi kaut ko vēroja. Piecēlusies pateica, ka viņa esot redzējusi Latvijas nākamo premjeru. Pēc portretiskā apraksta secināju, ka viņai rādīts Einars Repše. Apmēram pēc gada tā arī notika.Cits gadījums jaunāks. Bez iepriekšēja brīdinājuma divās vieglajās mašīnās ieradās grupiņa no kādas Vidzemes pilsētas un tās apkaimes. Galvenā persona bija dziednieceSanija no Urāliem, pārējie – viņas dziedināmie. Īsumā pastāstīju par latviešu mitoloģiskajiem priekšstatiem un par dzīves telpas enerģētisko harmonizāciju, tad aizgājām pie Dievekļa, kur visi ņēmās pārbaudīt savu uztveres jutīgumu. Pati Sanija stāvēja tālāk pagalmā un koriģēja enerģijas plūsmas, kas vērstas uz būdīgu vīru tā sauktajā Dieva krēsliņā. Kad piegāju tuvāk, Sanija man paskaidroja, ka viņas galvenā specializācija esot dažādu depresijas formu un citu garīgu kaišu ārstēšana. Pats automašīnas šoferis man vēlāk paskaidroja, ka viņu nomokot “melnie”, proti, nemotivētu baiļu sajūtas.Sanijai bildu, ka citā dārza stūrītī atrodams īstais dziedniecības akmens. Nolēmām doties turp. Pa ceļam plūcu dažādus garšaugus, kas parasti interesē sievietes. Tikmēr Sanija jau pati bija atradusi vajadzīgo dakterakmeni un apsveicinājās ar to sanskrita valodā. Tālākais izskatījās mazliet pēc fantastikas. Sanija stāvēja līdzās akmenim un mums visiem pēc kārtas dzina laukā slimības. Es, protams, nejutu neko, bet viena pusaudze sāka trīcēt tik stipri, ka viņas džinsu bikses burtiski grabēja. Par gala rezultātu nezinu, jo viesi drīz brauca mājup.Par kādu pārpratumuJa pareizi atceros, tas bija 1986. gada pavasarī, kad folkloras entuziastu grupa gāja pārgājienu pa maršrutu, ko studiju gados veicis Krišjānis Barons. Nakšņošana bija iekārtota skolā. Pievakarē izstaigājām tikko apzināto Bitarkalnu, bet no rīta visa grupa ieradās pie manis, lai terasē novietotu Barontēvam veltītu akmeni. Ceļmalas akmeņu kaudzē tika meklēts pats izteiksmīgākais granīts, bet tajā brīdī sausajā piekalnē zemi ara traktorists, saceldams blīvu putekļu mākoni. Kādam no rīdziniekiem tas nebija paticis, piegājis pie traktora un lūdzis traktoristu, vai uz brīdi nevarētu pārtraukt putekļošanu. Par šādu nekaunību viss niknums tika vērsts pret mani, jo, lūk, pie Gobas sabraukuši visādi švauksti rakstnieki. Rakstnieka gan nebija neviena, bet cilvēkam šāda pārliecība saglabājās arī vēlāk, kad pats jau bija uzkalpojies līdz kārtīgam amatam. “Man tā visa vēsture pie vienas vietas,” bija kādreiz sludinājis. Un es viņa acīs biju kļuvis par nīstamu niekkalbi. Skumji, bet Dieviņš to visu bija ievērojis.
