Ādolfa un Emmas Bondaru ģimenē šomēnes bija divi nozīmīgi notikumi – abi nosvinēja Zelta kāzas un tradicionālajā pasākumā “Sporta laureāts 2013” Ādolfs saņēma balvu par mūža ieguldījumu sporta pedagoģijā un tiesneša darbu. Viņš atzīst, ka tas bija neaizmirstams mirklis, īsts pārsteigums. Patīkami, jo veco aktīvo sporta buku pilsētā kļūst aizvien mazāk.
Ādolfa darba stāžs ir 52 gadi, neskaitot sīkos darbiņus pirms kļūšanas par sporta skolotāju. Viņš nav bijis nedz pionieris, nedz komjaunietis, nedz komunistu partijas biedrs. Ādolfs beidza Malnavas lauksaimniecības tehnikumu un kļuva par agronomu, taču jau pēc pāris mēnešu darba tika iesaukts armijā un nokļuva Baku. Viņš izmantoja iespēju priekšlaicīgi demobilizēties, lai iestātos Fizkultūras institūtā Rīgā.
Simpātiska, sportiska, uz motociklaĀdolfa dzīves stāstu šķetinot, atmiņā ataust arī traģiskie brīži, kuri piedzīvoti. Jaunībā Ādolfs un Emma nelaimes gadījumā zaudēja savus trīs un piecus gadus vecos bērnus. Pēc tam ģimenē izaudzināta meita Māra un dēls Andris. Abi ir lauksaimnieki. Gluži kā mamma, kura ir augstas klases sēklkopības agronome.Ādolfs ar Emmu iepazinās Liepnā, kur vidusskolā un internātskolā strādāja par fizkultūras skolotāju. “Rudeņos skolēni vienmēr piedalījās ražas novākšanas talkās. Joprojām labi atceros, kā pie mums ar motociklu piebrauca jauna simpātiska agronome. Tā pamazām vārds pa vārdam uzzināju, ka viņa spēlē volejbolu un tikko beigusi Lauksaimniecības akadēmiju. Vakaros, spēlējot volejbolu, satuvinājāmies un 1963. gada 1. maijā Viļakā nosvinējām kāzas,” smaida Ādolfs.Itin drīz Valkas Izglītības nodaļas vadītājs Arnis Madisons viņu uzaicināja uz Valkas 2. vidusskolu strādāt par fizkultūras skolotāju, sakot, ka Valkā ļoti vajadzīgs “sporta zirgs”. Arī sievai tūlīt atradās darbs kā jaunajai speciālistei. Pēc tam kādu laiciņu viņš pastrādāja arī sporta skolā, taču tur nejutās īsti labi. Savu īsto vietu skolotājs atrada Valkas 1. vidusskolā, kur viņu 1969. gadā direktors Laimonis Bušs uzaicināja par militārās audzināšanas pasniedzēju un fizkultūras skolotāju. Tolaik bija ļoti daudz militāras ievirzes sacensību. Valcēniešu komanda bija viena no spēcīgākajām Latvijā un republikāniskajos mačos allaž rīvējās ar Krāslavas 2. vidusskolas komandu. Pēdējie lielākie mači bija Baltijas republikām. Skolotājs atceras, ka tajos labi nostartēja Gunārs Bundzis, kurš tagad ir Lavijas Nacionālais pārstāvis Eirojustā. Viņš bija labs tāllēcējs un granātas metējs. Tajās sacensībās labi rezultāti bija arī Agrim Knopem.
Sapratne palīdz vienmērTā Ādolfs un Emma Bondari Valkā ir nostrādājuši visu mūžu un sagaidījuši Zelta kāzu jubileju. Abi ir izcilnieki savā darbā. Saņemts ļoti daudz dažādu ne tikai vietējo, bet Padomju Savienības līmeņa apbalvojumu, tostarp arī vienu no tolaik vēlamākajiem – tiesības iegādāties automašīnu ārpus rindas. Emma bija viena no izcilākajām sēklkopības agronomēm Latvijā, gluži tāpat kā Ādolfs savā jomā. Jautāts par sadzīvošanas noslēpumiem ģimenē 50 gadus, vīrs atbild, ka nozīmīgākā ir savstarpējā sapratne. “Viņa bija sportiste – volejboliste, motobraucēja, kādu laiku arī jātniece. Tāpēc Emma spēja saprast, ka mans darbs ir saistīts ar sportu. Katram jādara savs. Viens otru balstījām, taču darbā skrējām katrs uz savu pusi. Tā mūžs paiet. Nav jau tā, ka ģimenē viss notiek bez mazākā mākonīša. Notiek arī strīdi, kā jau visās ģimenēs, taču sapratne vienmēr palīdz problēmas sakārtot,” atzīst vīrs.Sports zaudē popularitātiĀ. Bondars bija ne tikai sporta skolotājs, bet arī aktīvs sportists. Viņš piedalījās Valkas rajona izlasē volejbolā, basketbolā, vieglatlētikā un slēpošanā. Vairākos sporta veidos viņam izpildīti I sporta klases normatīvi. Ādolfs Valkā ir labi zināms sporta tiesnesis, beidzamajā laikā īpaši volejbola mačos.Protams, nekādi nevar salīdzināt tā laika un šodienas slēpošanas sporta inventāru. “Atceros, ka 1956. gadā tehnikuma skolotājs man iedeva metāla nūjas. Biju priecīgs bez gala, jo sacensībās tās palīdzēja uzvarēt. Pirms tam slēpojām ar virpotām koka, pēc tam ar bambusa nūjām. Nemaz negribas atcerēties tā laika slēpes, zābakus un apģērbu,” stāsta skolotājs.Lūgts salīdzināt tā laika jauniešus ar šodienas jauniešiem sportiskajos aspektos, sporta skolotājs teic, ka tas ir grūti. Viņa jaunībā nebija pat televizoru, nemaz nerunājot par datoriem un citām gudrām ierīcēm. Visas bērnu un jauniešu tikšanās bija sporta laukumos, ziemā kalnos ar slēpēm un slidotavās. Tagad tās tradīcijas ir zudušas, jo aktuālāki ir citi izklaižu veidi.Skolotājs ar patiku atceras savus audzēkņus Ēriku Ūdri, Agri Knopi, Aivaru Krastiņu un daudzus citus. Viņš brīnās, ka pašlaik, piemēram, lieliski iekārtotā šautuve ir tukša. “Gadījās, ka aukstā laikā jādodas uz sacensībām. Pirms tam arī jātrenējas. Mīnus 28 grādos rokas sildījām pie lodlampas un šāvām. Ziemas sporta veidi kļūst aizvien nepopulārāki,” sūrojas skolotājs. Viņš atceras, kā pie tagadējās Valkas ģimnāzijas kādreiz bija iekārtots 100 metru garš skrejceliņš. Skolēni kopā ar skolotāju uz tā sabēra skaidas, salēja ar ūdeni un izveidoja labu vietu slēpošanai.“Nav jau gluži tā, ka mūsu jaunieši ziemā nesporto, taču, salīdzinot ar laiku pirms pārdesmit gadiem, maz. Gluži tāpat ir vasarā. Stadions ne reti ir tukšs,” spriež Ā. Bondars.
Principiāls kā āzisSkolotāja dzīvē ir bijis gana daudz amizantu gadījumu. Viņš atceras gadījumu ar jau minēto Agri Knopi, kurš bija republikas čempions biatlonā jauniešiem. Sacensībās Priekuļos pēc mačiem skolotājs dzird paziņojumu, ka atrasta šautene un nosauc tās numuru. Ādolfs gluži vai apjuka, jo zināja, ka tā iedota Agrim. Pēc šaušanas viņš to atstutējis pret koku un iekāpis autobusā, lai dotos mājup. Agrim kā I sporta klases īpašniekam bija tiesības šauteni glabāt mājās un trenēties. Kādā ķīviņā viņa tēvs ar šauteni uzsita pa grīdu un laidne izjuka. Tēvs bija ļoti satraucies. Kopā ar darbmācības skolotāju Aivaru Magoni to izdevās salīmēt.Atmiņā palicis arī gadījums ar Māri Koopu, kurš pēc vidusskolas beigšanas grasījās iestāties augstskolā Maskavā, lai studētu šaha lietas. Šim nolūkam Mārim bija nepieciešama izziņa par sportisko normatīvu nokārtošanu. “Māris nevarēja pievilkties pie stieņa noteikto reižu skaitu. Biju principiāls kā āzis un viņam šo izziņu nedevu. Izlīdzēja sporta biedrības “Vārpa” priekšsēdis Vsevolods Dudzinskis, kurš uzrakstīja izziņu no sporta biedrības. Tagad satiekoties, smejamies, ka vajadzētu iet pievilkties pie stieņa,” smej Ādolfs. Runājot par novada domes ieceri apvienot izglītību, kultūru un sportu vienā nodaļā, Ā. Bondars uzskata, ka nepieciešams optimāls slodzes sadalījums visām trijām pilsētā esošajām zālēm. Vislielākā cīņa ir par ģimnāzijas halles izmantošanu. Tā ir pārslogota. Pensionētais skolotājs uzskata, ka vairāk izmantojama Lauktehnikas un pamatskolas zāle un cer, ka sporta dzīves lietas novadā uzlabosies.
VIEDOKĻI
Aivars Krastiņš, veterānu sporta entuziasts:
– Riktīgs vīrs. Atceros viņu kā militāro un fizkultūras skolotāju. Viņš ļoti mīlēja kārtību un disciplīnu. Kopā daudz braukājām pa militāro sporta veidu mačiem un pārvedām mājās kausus.
Andris Dainis, sporta
skolotājs:
– Ādolfs ir sava veida iepriekšējā gadsimta sporta skolotājs – leģenda ar sportisku, militārisku nostāju un stingrām prasībām. Viņš prasīja konsekventu noteikumu izpildi visās jomās, ar ko bija saistīts. Viņa attieksme pret sporta un veselīga dzīvesveida piekritējiem vienmēr ir bijusi pozitīva. Kā kolēģis viņš bija atsaucīgs, dzīvespriecīgs, ar labu humora izjūtu un izpalīdzīgs jebkurās dzīves situācijās.
Maksis Stepītis, veterānu sporta dzīves organizators:
– Ādolfs ir ļoti labs sporta tiesnesis. Viņš ir apbalvots ar Sporta Slavas medaļas III pakāpi.
