Šonedēļ nomiris izcilais amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts.
Šonedēļ nomiris izcilais amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts. Viņš ir viens no pagājušā gadsimta pasaules literatūras ikonām, tostarp arī viens no tiem rakstniekiem, kuru darbus pārlasu atkal un atkal. Viņš prot pasmiet par visu, arī par to, kas nav apsmejams. Amizanti, šis ģeniālais rakstnieks nomira divas dienas pirms savulaik svinētās Kosmonautikas dienas, kad 1961. gadā izplatījumā devās Jurijs Gagarins. Kurts ir daudz rakstījis par zemiešu piedzīvojumiem kosmosā, visvairāk uz Marsa.
Šaubos vai jaunā paaudze pārzina K. Vonnegūta darbus, jo tagad nevienam nav laika lasīt grāmatas. Tāds laiks. Neviens nezina, kāpēc tieši Kafkas, Hemingveja, Apdaika un Vonnegūta darbus bija iespējams izlasīt padomju laikos, taču šajos daiļdarbos iegūtās apjausmas un izziņas cilvēkiem lika domāt, ka pastāv arī citas pasaules un citas attiecības. Rinkopa no Vonnegūta darba “Titāna sirēnas”: “Viņam bikšu labajā kabatā bija vadības pults, ar kuru viņš varēja piespiest savus biedrus pakļauties jebkurai pavēlei. Pults bija vienas pintes kabatas blašķes lielumā. Pults, tāpat kā kabatas blašķe, bija izliekta, lai piekļautos augumam. Boāzs to nēsāja ar ieliekto pusi pie ciskas. Pultij bija sešas spiežamas un četras grozāmas pogas. Ar tām Boāzs varēja kontrolēt katru, kam galvā bija antena. Boāzs varēja likt šim katram izjust jebkāda stipruma sāpes – varēja likt viņam ieņemt miera stāju, dzirdēt marša bungas, soļot, apstāties, stāties ierindā, atstāt ierindu, salutēt, uzbrukt, atkāpties, skriet, rāpot, lekt… Boāzam pašam galvā nebija antenas.