Jaukā, saulainā 30. maija rītā pie biedrības piebrauca divi autobusi, kas bija gatavi uzņemt 30 “Kastaņa” ļaudis. Ātri visi ieņēma vietas. Pat mani, pirmās grupas invalīdi, kā lielmāti ar šoferīša un mana dēla palīdzību iesēdināja ļoti ērtā vietā – brīvi redzēju ceļu un pa sānu logu garāmslīdošās dabas skaistumu.Ceļš bija paredzēts tāls – šķērsām gandrīz visai Latvijai. Uz Dobeles slaveno ceriņu dārzu, tālāk uz Rundāles pili. Nevar vārdos izteikt to skaistumu ceriņu dārzos. Un cik te ļaužu bija! Skanēja vācu, angļu valoda, redzējām pat tālās Japānas cilvēkus. Visa pasaule tomēr apmeklē mazo Latviju, tās skaistās vietas. Labi gidi mūs informēja par pašreizējo darbu un nākotnes iecerēm.Un tad caur Tērveti mūsu ceļš veda uz Rundāles pili. Tur jau arī netrūka ne vietējo, ne ārzemju viesu. Un kur tad tas svinīgums un skaistums! Imanta Lancmaņa vadībā pils ir tiešām īsts pasaules brīnums. Pati pils ar savām neskaitāmajām telpām, apskates cienīgajiem priekšmetiem. Un plašais dārzs, drīzāk jau parks. Mēs pabijām visādos stādījumos, kur acis priecēja ne mazāk kā Dobeles ceriņu dārzi.Diena sliecās uz krietnu vakara pusi, kad sākās mūsu atpakaļceļš uz Valku. Caur Bausku, gar Daugavas jūru un spēkstaciju īsi pirms desmitiem vakarā labā garastāvoklī un ļoti apmierināti ieripojām Valkā.Liels paldies “Kastaņa” valdei ar Elgu priekšgalā par tik labi noorganizētu braucienu. No manis jau sevišķi – pēc “mājas režīma” ziemā simtkāršs paldies.
