Nupat atvēru otru puslitra burciņu ar pašgatavotiem maltiem ķiplokiem. Tos ziemai gatavoju jau trešo gadu. Internetā ilgi meklēju man pieņemamāko ķiploku saglabāšanas recepti, jo svaigā veidā veselas galviņas neizdodas ilgstoši saglabāt. Neatradu, tāpēc izdomāju savu veidu, kā labāk izmantot ķiploku kā garšvielu. Tradicionālajās receptēs puskilogramu ķiploku samaļ ar diviem kilogramiem tomātu, bet es šīs proporcijas apmainīju vietām. Atliek vēl pievienot sāli un piepildīto burciņu pārliet ar olīveļļas kārtiņu, lai netiktu klāt gaiss, un ledusskapī iekšā, kur šī garšviela apmēram četru litru daudzumā ļauj sagaidīt nākamo jauno ķiploku ražu, kas Latvijā ievesta no Spānijas vai pat tālās Argentīnas. Protams, savu reizi, jo īpaši cepšanai, nepieciešami arī galviņķiploki. Domāju, ka šoziem vietējo zemnieku audzētos izdosies saglabāt līdz gadumijai. Ko pēc tam? Vietējos veikalos jebkādos daudzumos nopērkami bezgaršīgie Ķīnā audzētie ķiploki, jo tie ir balināti ar hloru, taču vietējo nav. Cik zinu, tad pašu valstī izaudzēt ķiplokus ir sarežģīti, jo tie ir uzņēmīgi pret slimībām. Igauņi šajā ziņā ir tikuši tālāk, jo, piemēram, “Selver” veikalu tīklā, vietējais garšaugs nopērkams visu gadu. Tiesa, dārgāk, taču tikpat stiprs un aromātisks kā rudenī Latvijā iegādātais. Ikviens zina svaiga ķiploka vērtīgās medicīniskās īpašības, taču ikdienā jāzina tā ēšanas mērs. To smarža sabiedriskās vietās tiek uzskatīta par nepiedienīgu. Ceptiem, vārītiem ķiplokiem aromāts ir daudz piezemētāks. Kuram gan negaršo ķiploku grauzdiņi? Gardēži ir iecienījuši Rīgas Centrāltirgū nopērkamos marinētos ķiplokus. Citur tādu nav. Šis augs nopērkams kaltēts, pulverī, pat tabletēs, taču, kas var būt labāks par dabīgu ķiploku!
