Nerunāsim par tām tautām, kur valda karš un varmācība, kur miljoni dodas bēgļu gaitās. Bet mūsdienu savdabība ir tā, ka vaimanā pat labklājības zemju iedzīvotāji. Daļēji tas tāpēc, ka sabiedrība aizvien izjūt nesenās ekonomiskās krīzes sekas, ko sarežģī gan epidēmijas, gan Krievijas agresija pret Ukrainu.Jā, kā tad pašlaik jūtas impēriskās domāšanas apsēstā krievu sabiedrība? Avīzes daudz rakstīja, cik izolēts pasaules spēcīgāko valstu apspriedē jutās Putins. Tiesa, pēc atgriešanās Maskavā Putins sniedzis paziņojumus un intervijas, kurās Krieviju uzskata gandrīz par veiksminieci, un cilvēki it kā sāka tam ticēt. Bet analīze liecina, ka gan Āzijas valstu sanāksmē Pekinā, gan sekojošajā G20 sanāksmē Brisbenā Krievijas ieguvums bija apaļa nulle. Tikmēr Ķīna paguva noslēgt brīvās tirdzniecības līgumu ar Austrāliju un Dienvidkoreju, vairākus sadarbības līgumus ar ASV un vēl pāris citām zemēm.Un visam papildus sekoja naftas cenu nepieredzēts kritums, kas atsaucās uz rubļa kursa jaunu pazeminājumu. Tas nozīmē, ka Krievijā valsts budžetā iztrūkstošā nauda tiek nodrukāta. Pagaidām tauta gan pukst un sten, bet īsti skaļi nebrēc. Kam saglabājušies naudas iekrājumi, tie pērk ilgi glabājamo pārtiku, galvenokārt griķus, kas kļuvuši pusotru reizi dārgāki. Tautai iestāstīts, ka vainīga Amerika un Eiropa. “Bet toties Krima ir mūsu” – tā pagaidām. Cik ilgi?Daudziem var likties dīvaini, ka arī ASV sestā daļa iedzīvotāju saņem palīdzību pārtikas iegādei. Krīze it kā beigusies, bet algas palikušas krīzes gadu līmenī. Paradokss tas, ka pārtikas talonus vai pakas saņem vidusslāņa ģimenes. Cilvēkiem ir gan sava mājiņa, gan automašīna, pat liekais svars uzaudzēts. Bet, ja ģimenē ir divi bērni un naudu pelna tikai tēvs, tad arī 2000 dolāru mēnesī par maz, lai pietiktu visiem. Vispirms taču jāapmaksā visi rēķini, citādi nāks tiesu izpildītājs un atņems, teiksim, veco automašīnu. ASV skolās pavisam 19 miljoni skolēnu saņem brīvpusdienas. Bet no kā rodas liekais svars? Vainīga ir ļoti neveselīga pārtika – trūcīgie amerikāņi ēd gandrīz tikai pusfabrikātus. Kā brīnums tiek minētas ģimenes, kas savā akrā bez zālāja cenšas izaudzēt arī kaut ko ēdamu, un dažas ģimenes sākušas studēt grāmatas par sēnēm.Eiropā tik izteikti kontrasti nav raksturīgi.Izbijušie padomju ļaudis, un tādi esam arī mēs, nekad īsti nav domājuši par ekonomikas likumībām, tāpēc mēdzam kliegt, lai mums arī valdība dod tikpat lielas algas kā amerikāņu trūkumcietējiem, proti, 2000 dolāru mēnesī, kas būtu aptuveni 1400 eiro. Jautājums gan var tikt adresēts tikai budžeta naudas saņēmējiem, uz privātajiem darba devējiem tas neattiecas nekādā veidā. Labi, ir skolotāji, mediķi, policisti un robežsargi, kultūras darbinieki, bruņoto spēku karavīri, valsts iestāžu ierēdņi, protams, arī pensionāri. Vai šīm iedzīvotāju kategorijām iespējams ar vienu piegājienu dubultot un trīskāršot algas un pensijas? Teorētiski tas ir iespējams. Krievijā, teiksim, rubļus var nodrukāt. Vēsturē ir daudzi piemēri, kad iedzīvotāju pirktspēja palielināta, dubultojot pensijas un budžeta iestāžu darbinieku algas, un tas devis stimulu ekonomikas izrāvienam, tiesa, lielas inflācijas apstākļos. Latvijai vairs nav savas valūtas, tāpēc valdībai naudu vajadzētu aizņemties bankās. Tā savulaik jau darīja Grieķija, daļēji arī Īrija, Spānija, Itālija. Mūsu Kalvīša trekno gadu periodā arodbiedrības veda ielās protestētājus, jo 30 procenti pielikumi algām likās pārāk mazi. Viss beidzās ar valsts parāda pieaugumu un sekojošo “konsolidāciju”, ko pārcietām stenēdami, bet bez lieliem protestiem. Vēsture apliecina, ka tauta visskaļāk protestē laikā, kad dzīves apstākļi sāk uzlaboties, bet krīzes iekritienu brīžos daudzi mirst klusēdami.Padomju cilvēku domāšana paredz tādu bezdomu eksistenci, kad valsts par visiem gādā, proti, nomirt nevienam neļauj. Par visu pārējo lai domā valdība. Kamēr valsts dotēja lētu maizi, padomju cilvēks ar to baroja cūkas. Kad valsts pēkšņi nesaņēma naftas dolārus, lēto maizi vairs nebija iespējams nodrošināt, tad premjers Rižkovs lūdza Augstāko padomi minētās dotācijas atcelt. Tā laika deputāti, pārsvarā kolhoznieki un strādnieki, ar rēkoņu šādu priekšlikumu noraidīja. Televīzijā toreiz rādīja tribīnē stāvošo Rižkovu noslaukot asaras no vaiga. Pēc tam cilvēks uzrakstīja atlūgumu. Vietā nāca Pavlovs, kurš maizes lētumu gribēja kompensēt ar lētāku graudu iepirkumu no kolhoziem. Bet kolhozi graudus zem pašizmaksas nepārdeva, līdz traģiskā puča laikā valsts rezervēs bija palikuši milti tikai divām nedēļām. Graudi atkal uzradās, kad Gaidars palaida vaļā cenu ierobežojumus. Maize kļuva dārga, bet tās pietika, un cūkas ar to vairs nebaroja.Daudz ko esam aizmirsuši. Tas cilvēkam dabīgi. Bet nedabīgi ir tas, ka neko neesam mācījušies.Lai tauta kopumā spētu dzīvot labāk, ir tikai viens ceļš – mazāk zagt un vairāk ražot preces. Daudzas preces ražojam eksportam, tas it kā būtu labi, bet tagad redzam, cik tas nedroši. To tagad pieredz Krievija. Daudz drošāk ir ražot iekšējam patēriņam, aizstājot importu visur, kur vien tas iespējams. Bet īstens padomju cilvēks jau mācījies tikai pirkt un pārdot. Par sertifikātiem nopirka rūpnīcas, darbgaldus sagrieza metāllūžņos – un tā tie tukšie korpusi rēgojas. Laukos daudzi privatizēja par pajām govis, tajā pat dienā nokāva un gaidīja mannu no debesīm. Bija nedaudzi, kas cerēja saimniekot atgūtajā zemē ar zirgu un spīļarklu, varu atgādināt, ka pat Raimonds Pauls vienai Palsmanes saimniecībai dāvināja zirdziņu. Tāda bija tā laika domāšana. Pat mācīti juristi nesaprata, kā tas var būt, ka Dainis Ģēģeris Somijā pircis dārgus graudus, bet Latvijā tos realizējis lētāk. Desmit gadus cilvēku vazāja pa tiesām. Daudzi turpina domāt tāpat, un pietiks uzrasties jaunai Ēlertei, lai ļaudis izvestu ielās uz jaunu lietussargu revolūciju. Tas nekas, ka vēlāk sekos jauna “konsolidācija”.
