Nupat piedalījos seminārā Strenču psihiatriskajā slimnīcā par šīs iestādes klientu iespējām strādāt algotu darbu.
Nupat piedalījos seminārā Strenču psihiatriskajā slimnīcā par šīs iestādes klientu iespējām strādāt algotu darbu. Mani allaž ir interesējušas slimnīcas pacientu radošās izpausmes — jo īpaši zīmējumi un gleznojumi. Tie Strenču slimnīcā redzami itin visās koplietošanas telpās — gaiteņos, ēdnīcā, ārstu kabinetos un citur. Diemžēl šajos darbos nekas neliecina par to, ka autori ir slimnīcas pacienti, parasti viņu darbi ir mākslas koledžas studentu līmenī, un ne vairāk. Iespējams, ka darbus publiskai rādīšanai atlasa “normālie” cilvēki, kuru vērtību kritēriji ir ikdienišķi — “smuki un visiem saprotami”.
Pašlaik Latvijas Aizrobežu mākslas muzeja Velvju zālē apskatāma tēlotājmākslas izstāde, kuras autori ir kādas Šveices psihiatriskās slimnīcas pacienti, bet kolekcijas īpašnieks ir šīs slimnīcas profesors. Pat visizsmalcinātākajam Eiropas tēlotājmākslas pazinējam darbu autoru uzvārdi neko neizteiks. Viņi ir ieskaitīti pacientu kategorijā. Protams, galeristi un mākslas menedžeri zina, kur un ar ko nopelnīt. Garīgi slimo cilvēku darbi allaž izraisījuši lielāku interesi nekā pērtiķu, lāču, delfīnu un citu dresēto dzīvnieku smērējumi ar krāsu uz papīra. Manis pieminētajā izstādē Velvju zālē ekspozīcijas kurators ir sagatavojis darbu kopumu par cilvēka un dzīvnieka attiecībām. Saprotami, ka šie darbi nepakļaujas vārdiskam skaidrojumam vai vērtējumam. Tomēr tas vienmēr un visiem ir bijis interesanti, jo zināms, ka ne mazums dižgaru tēlotājmākslā savus darbus radījuši garīgu krīžu stāvoklī. Piemēram, turpat Aizrobežu mākslas muzeja otrajā stāvā pašlaik aplūkojama ekspozīcija “Māksla un diplomātija”, kura ir veltīta 1991. gadā Latvijas valsts neatkarību atzinušajām valstīm un to vēstniecībām. Katru valsti pārstāv viens darbs, Krieviju — viens no 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma glezniecības izcilniekiem Mihails Vrubels ar akvareli “Fausts un Margarita dārzā”. Katrs, kurš ir studējis Krievijas mākslas vēsturi, zina, ka lielāko daļu saglabājušos darbu šis gleznotājs ir radījis psihiatriskajā slimnīcā.
Šādās ārstniecības iestādēs nokļūst ne mazums radošo profesiju pārstāvju. Saprotami, ka viņu darbs (pašapliecināšanās) turpinās arī slimnīcā. Varbūt pret šo cilvēku darbiem jāatiecas nopietnāk un tos vajadzētu sistematizēt.
