Runājot par kādu pāri, paziņa pēkšņi ieteicās: Nez, kurš no viņiem ir neauglīgs.
Runājot par kādu pāri, paziņa pēkšņi ieteicās: “Nez, kurš no viņiem ir neauglīgs. Nu jau kādus piecus gadus taču precējušies, bet bērnu nav.” Varbūt tiešām agrāk bērni pieteicās vairāk un vienkāršāk, bet varbūt ne vienmēr visu nosaka tikai medicīniski definējamas lietas.
Kad Initai bija 24 gadi, mīlošs vīrs un stabila dzīve, viņa pamanīja, ka grūtniecība tomēr neiestājas. Ginekoloģe pateikusi, ka četri mēneši ir pārāk neilgs laiks, lai sāktu uztraukties. Citi mēģinot tikt pie bērna gadu, divus. Ja tad nesanāks, veiks analīzes un kaut ko darīs.
Palīdz svara “pamētāšana”
“Ar ginekoloģi neko daudz nerunāju – nevarēju atrast kopēju valodu. Zināju, tiklīdz palikšu stāvoklī, meklēšu citu. Aizgāju pie viņas nejaušības pēc un uzreiz sapratu, ka man nepatīk, ja ārstē ar kūpošām svecēm un tekošu ūdeni. Pēc ārstiem nekad nav bijusi vajadzība.”
Intereses pēc Inita pievērsusies svara vērošanai – viņas metrs 78 tobrīd svēris 100 kilogramus. “Pirms kāzām biju slaida. Bet, sākot kopdzīvi, mani vakarā sešos pēc darba vienmēr gaidīja vakariņas. Vīrs pēc profesijas ir pavārs. Mīļojot savu sievu, bija pirmais, otrais un saldais ēdiens. Iepriekš steigas un skriešanu dēļ varēju kādu reizi pat nepaēst, bet tagad svars auga.”
Pēc mēneša un dažiem nomestiem kilogramiem jau pieteicies bērniņš. “Varbūt tā ir sakritība, bet grupā pēc tam ar vadītāju runājām, ka palielināts svars tiešām var būt problēma. Vēlāk uzzināju, ka šķērslis varēja būt arī tas, ka man ir negatīvs rēzus, bet vīram pozitīvs.”
Palikusi stāvoklī, Inita zvanīja uz slimnīcu un teica: “Esmu stāvoklī, man vajag ginekologu.” Tur atbildējuši, ka ātrāk vajadzēja domāt un nejauši ieteikuši Ritu Zarembinu. “Dievīga daktere. Krītu un ceļos viņas dēļ,” atzīst Inita.
Pārmet speķa ēšanu
“Vēroju svaru līdz grūtniecības septītajam, astotajam mēnesim, pēc tam kaut kā kļuva grūti iedzert tos divus litrus ūdens. Līdz tam nebija ne tūskas, nekas. Tūskas radās pēdējā mēnesī pašas vainas dēļ – bija arbūzu laiks un ēdu piecus kilogramus pa dienu. Svars man stāvēja uz vietas – bērniņš pieņēmās svarā uz mana rēķina. Tomēr slimnīcā pirms dzemdībām bija attieksme, it kā es mājās speķi vien ēstu. Izteicās – kā tad jūs domājat dzemdēt? Kāpēc es nevarētu dzemdēt, ja reiz esmu apaļa? Dzemdības bija ātras, normālas, četrās stundās dēls turklāt piedzima 3,6, nevis četrus vai četrarpus kilogramus smags.” Pēc bērna piedzimšanas Inita no svara vērošanas programmas pamazām “atgājusi” – barojot bērnu ar krūti, nevar ēst ābolus, kāpostus.
Kad pēc diviem gadiem gribējuši otru bērnu, Initai jau bija 125 kilogrami. “Nestādos priekšā, ka man vīrs pārmestu manu svaru. Tad jau laulība nevar pastāvēt, ja otru nepieņem. Es viņu arī pieņemu tādu, kāds viņš ir.”
Pirmo grūtniecību svara samazināšana sekmējusi nejauši, bet plānojot otro, daktere Zarembina piedāvājusi – “pamētāsim svaru”. Viens un tas pats saražoto hormonu daudzums rada dažādas “sekas” tieviem un resniem. Tauku rezervei ir jābūt, lai hormoniem būtu, kur izšķīst, bet ne tik ļoti, lai izšķīstot pazustu pavisam.
Domāto divu gadu starpības vietā lielajam brālim ar mazo māsu sanāca trīsarpus, šoreiz bija jānomet “padsmit” kilogrami, lai iestātos grūtniecība. “Rados ir pāris, kas plānoja bērna ieņemšanu konkrētā datumā, lai viņš konkrētā datumā arī piedzimtu. Viņiem tā arī sanāca, mums ne.”
Pavisam Inita svaru vērojusi piecas reizes, jo “dzīve met dažādus izaicinājumus”. Tagad viņa to dara ar domu par vispārējo veselību, ne lieko kilogramu vai vēl vienas grūtniecības dēļ.
“Svaru vērot neiet tikai korpulenti cilvēki – tas bija pirms vairākiem gadiem. Tagad iet, lai ievērotu dzīvesveidu, pareizu uzturu. Citi cīnās par trim kilogramiem. Man saka, lai es vīru arī piespiežu, bet uzskatu, ka nevienam neko nevajag uzspiest. Kam traucē, tas arī to dara. Man traucē, es vēroju. Tas vairāk gan profilakses dēļ, ir lietas, kas liek aizdomāties – redzu, kādas veselības problēmas vēlāk var sagādāt liekais svars. Ir kundzes, kas nāk svaru vērot tikai tāpēc, ka dakteris pateicis – nometiet svaru un tikai tad es ar jums runāšu. Ķirurgi ar apaļiem cilvēkiem vairs nekontaktējas.”
Visu cilvēks nevar
“Tajā laikā, kad dēls tomēr pieteicās, diezgan lustīgs atnāca divtūkstošais gads. Pēc tam domāju, ak vai, ko tas bērns tik neizjuta, kad mamma plosījās,” atceras Inita. Mierinājusi sevi ar domu, ka cilvēks jau visu nevar izkontrolēt. Paziņu vidū ir pāris, kas visu apzinīgi plānojis un rīkojies saskaņā ar “lielu grāmatu” pat vairākus mēnešus pirms bērna ieņemšanas. “Nezinu, kas tā bija par lielo grāmatu, abi visādus norādījumus ievēroja, bet bērniņš nomira divu mēnešu vecumā mammas vēderā. Neviens dakteris pēc tam nemācēja paskaidrot, kāpēc tas tā notika.” Tas laikam esot tāpat kā ar sintētiskajiem vitamīniem – kas tic, tam palīdz. Inita netic un saviem bērniem par labākiem atzīst pašu audzētus burkānus un ķiplokus.
“Bībelē ir teikts, ka bērni ir Dieva dāvana, Dieva žēlastība,” atgādina pediatre un neonatoloģe Dace Dzene, piebilstot, ka varbūt kā ārste nemaz nedrīkstot tā teikt. Viņas dēls un vedekla pēc bērna tiekušies trīs gadus. Pārjautājot, vai drīkst viņu ģimeni rakstā pieminēt, abi piekrita. “Tas ir Dieva brīnums un noteikti jāpiemin,” sacīja dakteres Dzenes vedekla Evita.
“Jo vairāk gribēja, jo lielākas problēmas. Dzēra dažādus medikamentus, dārgas hormonu zāles, nopietni ārstējās, vedekliņa ļoti gribēja un pārdzīvoja. Sāka pat domāt par mākslīgo apaugļošanu. Es teicu – ja nav žēl naudas, varat to darīt. Es paļāvos uz Dievu, jo man bija tāds apsolījums – bērns būs, turklāt dēls,” apliecina D. Dzene. Ārsti baidījušies kaut ko viņiem solīt, jo Evitai atklātas lupus šūnas – sarkanā vilkēde ir sistēmas saslimšana, kad grūtniecībai gandrīz nav iespējams iestāties.
Dēls ar vedeklu arī ir kristieši un vienu brīdi atstāja visu Dieva rokās. Vedekla teikusi: “Atmetu ar roku, kā būs, tā būs. Lai Dievs dara.” Un Dievs ģimeni svētījis ar dēlu. Pirmdzimtais nosaukts par Danielu, kas tulkojumā nozīmējot “Dieva dāvana”. Lai arī piedzimis priekšlaicīgi, tagad – gada un divu mēnešu vecumā – Daniels attīstībā jau panācis savus vienaudžus.
Ticība grūtnieces kleitai
No savas ārstes prakses D. Dzene atceras kādu aizputnieci, kura dikti vēlējusies adoptēt bērniņu, arvien jautājusi, vai bērnu nodaļā nav kāds atstāts. Lai arī bijusi veiksmīga kopdzīve, viņai ar vīru bērni ilgi nav pieteikušies. “Pienāca laiks, un Dievs svētīja gan ar skaistu meitu, gan vēlāk ar dēlu. Brīžiem domāju, nez kā būtu, ja toreiz būtu kādu adoptējuši.”
Ārste spriež, ka problēmu var vērtēt gan no garīgā viedokļa, gan no psiholoģiskā. “Svarīgi, kādu iemeslu dēļ pāris vai sieviete bērnu vēlas. Iespējams, bērns nenāk, jo iemesls nav īstais. Nereti tracina radi ar saviem jautājumiem – nu, kad jums būs bērns, kāpēc jums vēl nav? Varbūt sieviete vēlas ar bērna palīdzību pašapliecināties – bērns nav instruments problēmu risināšanai. Lielāka nozīme ir ticībai, nevis prāta aprēķiniem. Ticība jau ir stipra paļaušanās uz neredzamām lietām.”
Ginekoloģe Rasma Vītola piekrīt, ka “nevajag tik daudz ar smadzenēm, garozu vajag atslēgt, jo baudas un bērnu radīšana ir saistīta ar zemgarozu”. Smadzeņu garoza – tā ir prāta, cilvēka racionālo apsvērumu sfēra, bet zemgarozas pārziņā ir zemapziņas, dabas procesi. Jo dabiskāk cilvēks raugās uz pasauli un mazāk cenšas to ietekmēt un kontrolēt, jo mazāk problēmu ar bērna ieņemšanu.
Ārste zina stāstīt no agrākiem laikiem, ka viena sieviete ilgi centusies palikt stāvoklī, bet nesekmīgi. Pienākuši gadi, kad gatavojusies iet izdienas pensijā, pievērsusies vairāk darba lietām. Bijuši jau 46 gadi, kad pazudušas mēnešreizes. Visi domājuši, ka iestājas klimakss, bet izrādījusies grūtniecība. Kad ārsti piedāvājuši to pārtraukt ievērojamā vecuma dēļ, sieviete kategoriski atteikusies. “Visu mūžu esmu ārstējusies, lai man bērns būtu, tagad būs, ar ko pensijā noņemties,” daktere pārstāsta sievietes toreiz teikto.
Mediķu vidū savulaik klīda stāsts par dvīņiem, kuriem īstās dzimšanas dienas bijušas gandrīz ar gada starplaiku. Vienkārši sieviete adoptējusi zīdaini, bet drīz pēc tam pati palikusi stāvoklī. Vienkāršākai papīru būšanai abi noformēti kā dvīņi.
“Garozas atslēgšanai”, nevis mistisku spēku pamodināšanai ir domāts arī sens ticējums, ka sievietei, kura netiek pie bērna, vajag pastaigāt grūtnieces kleitā.
***
* Bērni ir dzīves turpinājums; koncentrācija uz dzīvi un vēlmēm, agresija var novest pie neauglības. Tā ir greizsirdības tēma, aizvainojums uz tuviniekiem, nevēlēšanās dzīvot, kad norisinās vēlmju sabrukums vai mīļotā cilvēka nodevība. Jo vairāk mēs baidāmies par savu dzīvi, jo vairāk sapņojam par laimīgu nākotni, jo sāpīgāk uztveram dzīves radītos triecienus, mūsu vēlmju sabrukumu, jo mazāk esam iemācījušies piedot tuvajiem cilvēkiem, jo mazākas izredzes tikt pie bērniem.
* Tas, kurš steidzas, grib ātrāk apmierināt savu vēlmi – viņš dzen laiku, un tā jau pret laiku ir agresija. Vēlme kļūst par mērķi. Sākas drudžaina dzīšanās no vienas vēlmes pie citas. Cilvēks kļūst greizsirdīgāks un viegli aizvainojams. Viņam, piemēram, negaidīti atklāj neauglību. Bet viņa vienīgais trūkums ir tas, ka viņš vienmēr steidzas.
* Tā kā bērns rodas ne vēlmju labad, bet no mīlestības, sievietei jābūt paradumam atdot mīlestību un enerģiju, lai bērns parādītos šajā pasaulē. Greizsirdība, apvainošanās, aizraušanās ar seksuālām vēlmēm, pārēšanās palielina patērnieciskumu un atņem enerģiju, kas nepieciešama bērnu radīšanai.
*Jo augstāks sievietes intelekta līmenis, jo spēcīgāka viņas griba, stiprāks raksturs, jo mazākas viņas iespējas tikt pie veseliem bērniem. Tādas sievietes nemāk piedot, nemāk tikt galā ar sajūtu, ka viņas ir pārākas par vīriešiem, un mīlestību saglabāt ir grūtāk.
No S. Lazareva “Karmas diagnostikas”, publicēts pēc tulkojuma www.calis.lv
