Ik gadu represēto paliek arvien mazāk… Tieši tāpēc jārīko pasākumi, kas rosina varas pārstāvjus un arī sabiedrību ieklausīties šo cilvēku problēmās.
Ik gadu represēto paliek arvien mazāk… Tieši tāpēc jārīko pasākumi, kas rosina varas pārstāvjus un arī sabiedrību ieklausīties šo cilvēku problēmās.
Trešdien Smiltenē politiski represēto nodaļa (PRN) “Trimdinieks” sagaidīja ciemiņus no Alūksnes, Balvu, Cēsu, Gulbenes Madonas, Limbažu un Valmieras rajona. Dalībnieki bija ieradušies arī no Strenčiem un Valkas. Ziemeļvidzemes represēto nodaļu pārstāvji tikās diskusiju kluba kārtējā sēdē.
Dalībniekiem pasniedz bukletus
“Šādas sanāksmes notiek aptuveni reizi divos mēnešos. Diskusiju kluba ideja radās pirms vairākiem gadiem. Iepriekšējā tikšanās notika Madonā, pirms tam — Valmierā, bet martā represētie pulcēsies Valkā,” informē PRN “Trimdinieks” valdes priekšsēdētājs Dāvis Kampe.
Smiltenes kultūras un sporta centrā, kur notika diskusiju kluba tikšanās, dalībniekus sagaidīja Brantu pamatskolas skolēni Laura, Sintija, Signe un Armands. Viņi katram pasniedza bukletu, uz kura bija rakstīts “Kas spējis pārdzīvot, tam jāatrod spēks atcerēties.” Bukletā ievietotas fotogrāfijas, kurās attēlotas Smiltenes pusē izveidotās represiju piemiņas vietas. Katra delegācija dāvanā saņēma arī grāmatu par Smilteni.
Nav valstiskas politikas
Diskusiju kluba sanāksme sākās ar priekšnesumu. Brantu skolēni dalībniekiem noskaitīja Pētera Ērmaņa dzejoli “Sarkanais vilciens”. Pēc tam Smiltenes domes priekšsēdētājs Ainārs Mežulis klātesošos iepazīstināja ar pilsētas aktualitātēm. “Daudzi represētie, kuri dzīvo citos rajonos, ir bijušie smiltenieši, un viņiem interesē, kas notiek Smiltenē. Viņus priecē mūsu pilsētas izaugsme,” uzsver D. Kampe.
Diskusiju kluba galvenais jautājums bija par jaunatnes patriotisko audzināšanu. Tā represētajiem rūp īpaši. Pieredzē dalījās Blomes pamatskolas direktore Mudrīte Vestfāle, un par Smiltenē aizsāktajām tradīcijām pastāstīja “Trimdinieka” vadītājs. “Plaša diskusija izvērtās arī klātesošo starpā. Aktīvi debatēja madonieši, limbažnieki un Valkas pārstāvji. Noslēgumā nonācām pie slēdziena, ka patriotiskā audzināšana joprojām lielākoties balstās uz skolotāju inciatīvas, bet valstiskas politikas šajā jomā diemžēl nav. Tāpēc rezolūcijā norādījām, ka valsts institūcijām jāpievērš uzmanība šā jautājuma risināšanā,” komentē D. Kampe.
Latviskais gars nebūtu saglabāts
Represētie diskutēja arī par cilvēkiem, kuri savulaik bijuši kompartijas, nacistisko un citu analoģisku organizāciju biedri. Vērtējumi bija diametrāli pretēji. “Daži uzskatīja, ja cilvēks ir bijis komunists, tad viņš nav nekas — melnais palags pāri. Citiem bija pretēja attieksme. Objektīvi vērtējot, tepat mūsu rajonā, ja kolhozu priekšsēdētāji, pilsētu un ciemu galvas nebūtu komunisti, latviskais gars nebūtu saglabāts. Pieredze jau rāda, kāda izveidojusies Sedas pilsēta, kur nejūt latvisko mentalitāti, tāpat bijušais sovhozs “Lugaži”,” vērtē D. Kampe.
Represēto paliek arvien mazāk
Tikšanās reizē represētie apsprieda valdības lēmumu par sertifikātu atmaksu politiski represētajiem. “Uzskatām, ka šis valdības lēmums ir varas butaforija. Visu laiku mūs mudināja sertifikātus pārdot, jo termiņš beigsies, bet tagad — atmaksās. Kam tad tie vairs ir? Rezolūcijā norādījām, ka jāmaina atmaksas mehānisms vai jāatsakās no šīs utopiskās idejas, kas radusies pirmsvēlēšanu maratonā. Tie ir tādi nabaga graši, jo par vienu Sibīrijā pavadīto dienu iznāk nepilni astoņi santīmi. Vai tiešām mūsu valsts ir tik neizdarīga un nevarīga, ka neko nevar pieprasīt no Krievijas? It kā daudzas valstis ir lojālas Latvijai, bet nekādi starptautiskie mehānismi netiek iedarbināti. Represēto paliek arvien mazāk. Nav cilvēku, nav problēmu. Tā jau kādreiz bija,” secina D. Kampe.
Pasākuma noslēgumā represētie aizdedza svecītes un nolika ziedus piemiņas vietās — pie “Sašķeltās ģimenes”, pilsētas kapos pie Brīvības cīnītāju piemiņas akmens, atceres vietā svešumā guldītajiem tautiešiem un Smiltenes centrā pie ozoliem, kurus savulaik iestādīja represiju upuru piemiņai.
