Sākšu ar vecu anekdoti par Jānīti. Uz skolotājas jautājumu Jānītis atbild, ka elektrību mums dod zooloģiskais dārzs, jo tētis bieži lādas: “Atkal tie mērkaķi nedod elektrību!”Tiktāl par latviešu Jānīti. Krievu Vovočkam cita pārliecība, jo viņa tētis lādas ar citiem stiprākiem vārdiem, tāpēc puikam radusies pārliecība, ka strāvu mums piegādā meitumāja. No tā Viktors Avotiņš secina, ka starp pakalpojumu sniedzēju un klientu jābūt suteneram. Te arī atbilde uz sabiedrības sašutumu par gaidāmo elektrības tarifu kāpumu brīvā tirgus apstākļos, proti, starpā starp “Latvenergo” vai citu piegādātāju un patērētājiem iemanījušies veikli starpnieki, kas rīkojas līdzīgi suteneriem.Minēšu piemēru, kas saprotams visiem. Nupat izskanējusi informācija par to, ka Latvijai iespējams pirkt elektrību no Krievijas, domājams, par samērā pieņemamu cenu, un tas nebūt nebūtu peļami. Bet pēc dabas lēnīgajai latviešu tautai gan nekāds labums nespīd, jo veiklais krievvalodīgo tiesību karotājs Gapoņenko jau nodibinājis savu SIA, kura būs īstā elektrības pircēja un tālāk pārdevēja. Tā patiešām sutenera cienīga mentalitāte – pašam nekādas vērtības neradīt, bet tikai pirkt un pārdot. Par rubli pirkt, par diviem pārdot. Ja brīvais tirgus to pieļaus, tad pirks par rubli un pārdos par desmit.Tirgotāji un naudas mijēji bijuši ietekmīgi ļaudis jau Bībeles laikos. Mūsu dienās globālajā ekonomikā ne viss ir tik viegli saredzams, lielveikali un tirdzniecības centri darbojas tādā zirnekļu tīklā, ka paši jaudīgākie elektronu skaitļotāji nespēj visām niansēm izsekot. Sava veida starpnieka loma elektrības ceļā līdz patērētājam ir Sadales tīkliem, līdz šim tikai šo uzņēmumu apetīti ierobežoja valsts apstiprinātie tarifi. Brīvās konkurences apstākļos to vairs nedrīkstam darīt, un laikam taču paši valdības ministri nebija sagaidījuši, ka elektrības kilovati uzreiz pieteiks tik pamatīgu cenas lēcienu.Iespējams, ar laiku patiešām mūsmāju “Latvenergo” radīsies nopietni konkurenti. Nav no svara, vai šī strāva plūst no Igaunijas, Zviedrijas vai Krievijas, bet šai konkurencei jābūt visai nopietnai. Latvija savu politiķu mūlātības dēļ daudz ko nokavējusi. Bija iespējams starpsavienojums ar Zviedriju, bet mēs šo iespēju atdāvinājām Lietuvai. Igauņi paši vienojās ar somiem un pāri Somu līcim ieguldīja kabeli, pa kuru strāva plūst abos virzienos – atbilstoši vajadzībai. Tikmēr paši igauņi rok degakmeni un ražo elektrību, kas lētāka par mūsu Rīgas TEC-u ar Krievijas gāzes palīdzību saražoto, jo par gāzes turbīnu darbināšanu paredzēts paaugstināts tarifs, jo tā, lūk, esot zaļā enerģija.Tagad lasām, ka elektrību sola pārdot arī Baltkom, kaut nav dzirdēts, ka šī firma pati ražotu strāvu. Atliek domāt, ka šajā gadījumā tāpat darbosies suteneru princips.Pasaulē ir gana daudz piemēru, kad prece no ražotāja pa tiešo nokļūst veikalā, mazos apjomos tas notiek arī Latvijā. Ja negribam, ka preču cenas kāpj debesīs, par to laikam visai cilvēcei jāsāk domāt daudz nopietnāk. Tas attiecas arī uz elektrības un gāzes tirgu. 2017. gadā tiks atvērts brīvais tirgus gāzei, tad jāsaprot, ka Krievijai laikus šim notikumam jābūt gatavai. Būtu tikai dabīgi, ja tagad valdība sasauktu ekspertu komisiju, kurai īsā laikā jāizstrādā taktika tam, kā līdz minētajam datumam “Latvijas gāzei” nodrošināt nopietnu konkurenci. Liekas, viens no variantiem varētu būt sašķidrinātās gāzes terminālis Skultē, no kurienes pavisam netālu līdz Inčukalnam. Varbūt ir citi varianti, citādi Latvijas nelaimes ar elektrības tarifiem nebeigsies. Ja nebūs konkurences gāzes tirgū, tad Krievijas Gazprom kopā ar mūsu bāleliņu vadīto “Latvijas gāzi” uzskrūvēs tādu cenu, ka TEC ražotā elektrība vispār kļūs nerentabla.Lai minēto jautājumu risinātu steidzīgi, mums var būt tikai viens šķērslis, un to sauc par latvisko skaudību. Pietiek vienam latvietim uzsākt kaut ko nopietnu, lai tūdaļ atrastos desmit citi, kas nodarbosies ar sprunguļu likšanu. Ierosinu Valsts kancelejai profesiju klasifikatorā ierakstīt šādu profesiju – sprunguļu licējs. Lai turpmāk cilvēki zina, ar ko darīšana.Pašlaik jautājums par gaidāmajām elektrības cenu izmaiņām sabiedrību satrauc vairāk par citiem sāpju jautājumiem. Pensionāriem stāvoklis nedaudz vieglāks, jo pa vasaru daudz netērēsimies, bet rudenī sagaidām pensiju indeksāciju. It kā solītie astoņi eiro pielikumā gandrīz varētu nosegt elektrības rēķinu pielikumus. Neapskaužamā situācijā būs tie, kuri saņem minimālo algu, arī tie, kuriem ģimenē aug bērni. Darba devēji nav visai čakli algu palielinātāji, arī pašiem uzņēmējiem izdevumu būs vairāk. Bet reizē ar enerģijas sadārdzinājumu sāks celties cenas arī veikalos… Valdības izmisīgais mēģinājums rast pareizāko formulu sadārdzinājuma kompensēšanai man atsauc atmiņā savulaik Godmaņa ieviestos apkures talonus. Lai kā mēs toreizējo talonu sistēmu apņirdzām, tā tomēr deva iespēju pārdzīvot brīvā tirgus šoku, kad minimālā alga bija 28 lati, bet vidējā pensija – 15 lati…. Bet tā jau tas bijis vienmēr. Kolīdz cilvēks sāk just, ka biežāk gribas pasmaidīt, tā jauna ķibele klāt. Šajā gadījumā gan nav noticis nekas tāds, ko nevarētu atrisināt tepat Latvijā. Būsim vismaz pateicīgi liktenim, ka nedzīvojam dabas katastrofu skartajos planētas apvidos. Ar Latvijas vidusmēra iedzīvotāju rocību Britānijas, Īrijas, ASV rietumu piekrastes štatu pārciestais Latviju būtu pārvērtis par visīstāko bēdu ieleju. Paradoksāli, bet jaunākie notikumi britu zemēs apstiprina manis nesen aprakstīto perspektīvu. Angļu sabiedrība jau bija pieņēmusi dažu uzpirktu zinātnieku apgalvojumu, ka visas runas par globālo sasilšanu ir sātana izgudrojums. Tagad paši lielākie skeptiķi gatavi atzīt, ka teorijas par globālo pasiltināšanos ir realitāte. Laikam taču pārāk maz esam atskārtuši par civilizācijas lomu klimata pārmaiņās. Par to jādomā mums visiem.
