Nereti latviešiem tiek pārmests, ka mēs pārāk aizrāvušies ar vēstures analīzi, jo, Maskavas politiķu prātā, vēsture tikai kavējot risināt šodienas un rītdienas problēmas.
Nereti latviešiem tiek pārmests, ka mēs pārāk aizrāvušies ar vēstures analīzi, jo, Maskavas politiķu prātā, vēsture tikai kavējot risināt šodienas un rītdienas problēmas.
Tajā pašā laikā paši latviešu nosodītāji to vien dara, kā lepojas ar pagātnes uzvarām, vēstures faktus pēc ieraduma traktējot uzvarētāju interpretācijā. Jo Kramļa varasvīri lieliski sapratuši Orvela slaveno formulu: “Kas kontrolē pagātni, tas kontrolē nākotni.”
Pasaules sabiedrībā tomēr vērojams nozīmīgs pavērsiens veselus 60 gadus vispārpieņemtās vēstures koncepcijās. Kamēr par patiesības svētumu runāja tikai Austrumeiropas tautu trimdinieki, kamēr par to rakstīja mūsu Zenta Mauriņa, Otro pasaules karu pārdzīvojusī pasaule nebija gatava atteikties no vienpusīgā skatījuma uz totalitāro režīmu noziegumiem. Kas īsti noticis tagad?
Prezidenta Buša atklāsmes
Analītiķi par zināmu pavērsiena brīdi uzskata Buša runu Rīgā, kas uzskatāma par daļu no Buša un Putina neklātienes disputa. Mums der saprast to, ka ne jau Bušs ar saviem padomniekiem vienkārši tā nolēma, ka Jaltas konference bijusi noziedzīga pret mazajām tautām, ka Otrais pasaules karš atnesa jaunu okupāciju valstīm, kuras tika “atbrīvotas” no nacistiem. Uzdrošinos apgalvot, ka ASV prezidenta prātu vistiešākā veidā bija apgaismojusi Latvijas prezidente Vīķe-Freiberga. Gan ar savu deklarācijas tekstu, gan personisko sarunu laikā.
Nav sen, kad Kalnietes mēģinājums likt vienādības zīmi starp hitlerismu un staļinismu izraisīja gandrīz vai starptautisku skandālu. Tagad to pašu pateicis prezidents Bušs, arī ASV senatori vienprātīgi nobalsoja par attiecīgu rezolūciju. Un arī Eiroparlaments uzdrošinājās ieskatīties acīs vēstures patiesībai. Ļoti pamatīgu belzienu “uzvarētāju taisnības” aizstāvjiem devis Patriks Bjūkenens, triju ASV prezidentu padomnieks. Bjūkenens ir cilvēks, kurā ieklausās ne tikai amerikāņi, un Krievijai kļūst aizvien grūtāk aizstāvēt savas staļinisma laiku pozīcijas. Velti Putins plātās, ka PSRS deva brīvību 11 Eiropas valstīm, jo mēs zinām, kāda brīvība tā bija. (Piebilde: Bjūkenena uzskaitījumā Somijas vietā jāliek Norvēģija.)
Vēsture atklāj arī senus noklusējumus. Kad 1945. gada maijā Staļins sapulcināja sarkanarmijas karavadoņus, viņš slavēja krievu tautu, kura saglabājusi cīņas sparu arī 1941. gada nogalē, kad bijis pavisam viegli gāzt Kremļa valdību. Tagad zināms, ka tajā laikā, kad hitlerieši stāvēja pie Maskavas, vairāku galvaspilsētas rūpnīcu strādnieki jau posās sagaidīt vāciešus kā savus atbrīvotājus, bet laukumā pie Puškina pieminekļa pat komjaunieši steidza dedzināt Staļina un Ļeņina rakstus.
Ir grūti mūsdienās valsts ideoloģiju balstīt uz meliem. Varbūt tieši tāpēc Putins vairs īsti nesaprot, ko iesākt ar čečenu tēmu. Drīz pēc lielās elektrotīklu avārijas un slavena teātra ēkas degšanas Basajevs uzņēmās atbildību par notikušo. Ja pirms pāris gadiem Krievijā čečeniem pierakstīja pat tādas lietas, kur viņi nemaz nebija vainīgi, tad tagad Kremlis terora iespēju noliedz. Tiesa, neviens melnīgsnējs kaukāzietis Maskavā nespēs piekļūt ne tuvu transformatoriem. Bet par lielu naudu taču var nopirkt jebkuru krievu dzērāju, ieskaitot inženierus. Lieta ir tā, ka Putinam vairs nav izdevīgi atzīties bezspēcībā, jo solījums žmiegt separātistus pat ķemertiņos nav ne tuvu izpildīts. Un nebrīnīsimies, ka nākamais uzies gaisā kāds no naftas vai gāzes vadiem.
Eiropas krustcelēs
Francijas un Nīderlandes balsojums pret Eiropas konstitucionālo līgumu daļēji pašu valdību vaina. Jo referendumu varēja arī nerīkot. Bet ir arī citi iemesli šādam iznākumam.
Daudzi balsotāji gribēja ieriebt savām valdībām. Šajā ziņā franči un holandieši nav gudrāki par latviešiem. Bet arī Briseles gudrās galvas pārāk attālinājušās no vienkāršās tautas, radot Līgumu, ko reti kurš spējīgs izlasīt. Ja Konstitūcija būtu uzrakstīta uz 20 lapām, to izlasītu pat sliņķi. Ja birokrātiem vajadzīgs, tad šim dokumentam var pievienot komentāru daļu kaut uz tūkstoš lappusēm — tā būtu lasāmviela profesoriem. Tā nu iznācis, ka cilvēki balso par dokumentu, ko nav lasījuši.
Un beidzot — ļoti patiesus vārdus teica Krievijas pazīstamais politiķis Margalovs. Patiesi, franči un holandieši ir tās nācijas, kas Eiropā visvairāk uztraucas par nacionālo vērtību saglabāšanu. Un tieši Holande un Francija visvairāk satraukusies par svešu etnosu invāziju savās zemēs. Bailes par nākotni dzemdina ekstrēmismu. Francija var aizliegt savā zemē amerikāņu filmas un citus popkultūras surogātus, bet piecu miljonu lielā musulmaņu kopiena jau liekas galējā pieļaujamā robeža. Tajā pašā laikā franči bez viesstrādniekiem nespēj vairs nodrošināt savus pensionārus, kuri nekādi negrib pieļaut pensionēšanās vecuma cenza palielināšanu virs 60 gadiem. Eiropa un visa pasaule ir lielu pārvērtību priekšā.
Latvijas ceļi
Ka mūsu Saeima nobalsoja par ES konstitucionālo līgumu, ir pilnīgi pareizs solis. Ja esam kaut ko zaudējuši, tad tikai vienu ieganstu nemitīgiem savstarpējiem kašķiem un strīdiem.
Aizbildināšanās ar tulkojuma gramatiskajām kļūdām arī nevietā. Ja kādam tas vajadzīgs, ir iespēja Briseles variantam pievienot “kļūdu labojumu”, kas atbilstu mūsu daudzo deklarāciju praksei. Un ne jau Brisele vainīga par nekvalitatīto tulkojumu, jo tulkoja latvieši. Nelaime ir tā, ka daudzi jauni cilvēki tik ļoti uzpūtīgi par savām svešvalodu prasmēm, ka vairs nevīžo apgūt dzimto latviešu valodu. Daļēji tā mūsu augstskolu vaina.
Kas noticis Francijā un Nīderlandē, ir šo valstu problēma. Latviju tas ietekmēs maz, jo ES turpina darboties pēc Nicas līguma. Var sarežģīties tikai dažas birokrātiskas procedūras, bet nākotnes perspektīvā pati ES būtisku pārvērtību priekšā. Finanšu aprindu panika ir neloģiska, tā vairāk balstās uz emocijām. To saku par eiro kursa kritumu (šis brīdis būtu ļoti patiesīgs lata piesaistei eiro).
Latvijas valdībai jārisina Latvijas problēma. Inflāciju apturēt nav iespējams apstākļos, kad notiek ekonomijas strauja augšupeja. Kariņa priekšlikums samazināt PVN pārtikai maz var līdzēt, jo starpību kabatās iestūķēs tirgotāji. Teiksim, ja uzņēmumam lieli nerealizēta siera vai sviesta krājumi, tad uzņēmums gatavs pazemināt cenas. Bet starpā taču ir tirgoņi, kuriem sava gudrība.
Cita runa var būt par ienākumu nodokļa samazināšanu. Tas ir ceļš, kā iespējams palielināt cilvēku ienākumus, nepalielinot algas.
Valdība tāpēc ir, lai domātu, kā Latvijai ķepuroties uz augšu. Tas gan neizslēdz kašķa iespējas starp gudrajiem un vēl jo gudrajiem. Kā atzinis slavenais piebaldzēns Ķencis, liktenis cilvēkus piemeklē katru citādāk: dažam nav neviena mata uz galvas, bet citam pilna mute zobu.
