“Nez kāds viedoklis par to ir “Ziemeļlatvijas” redakcijai?” taujā kāds mūsu portāla apmeklētājs, komentējot forumu “baznīcas sētas”.Forums sākas ar anonīmi uzdotu jautājumu: “Jums tur, Smiltenē, nevienam kauns nav par tiem smirdīgajiem dzērājiem, kas sēž gar Baznīcas sētu??? Kā apstājos ar mašīnu Baznīcas laukumā, tā uzreiz klāt ar jautājumu, – nevarat iedot 20 sant.?!?” Tālākie komentāri pārsvarā ir diezgan skarbi. To autori izsaka nepatiku par šo sēdētāju izskatu, smaku, uzvedību, pat ieskaitot runas par viņu sūtīšanu uz citiem medību laukiem. Personīgi mani sēdētāji pie Baznīcas laukuma sētas netraucē, un ar līkumu viņiem garām neeju. Šī teritorija ir publiska vieta, kur var uzturēties ikviens cilvēks, ja viņš nepārkāpj likumu.Ir tāda laba filma “Stepfordas sievas”, kuru būtu vērts noskatīties cilvēkiem, kuri Smilteni vēlas redzēt kā paraugpilsētu, kurā dzīvo tikai tīri, sapucēti, kārtīgi paraugpilsoņi. Īsa filmas anotācija, – kad uz bagātnieku oāzi Stepfordu pārceļas Džoana kopā ar vīru, viņai rodas aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā ar viņas šķietami respektablajām kaimiņienēm. Tādas pārlieku pareizas, ideālas un mūždien smaidošas. Viņas spēj izcept lielisku kūku, izkrāsot viesu istabu, nopļaut mauriņu, paspēlēties ar bērniem un dienas beigās smaidošas, nevainojami ģērbtas sagaidīt mājās savu vīru. Džoanas aizdomas bija pamatotas. Stepfordā nedzīvoja cilvēki. Tie bija roboti. Šodien noliksim pie vietas bomžus; rīt, kad tiksim no viņiem vaļā, – nabagus, kuri ģērbjas “humpalās”; parīt – mūsuprāt, nepareizi domājošos? Viena taisnība visiem ir diktatūras iezīme.
