Ik dienas nākas uzklausīt telefona zvanus, jo tāds ir mans darbs. Cilvēki zvana un stāsta par savām problēmām, vēlas noskaidrot kādu jautājumu. Jāatzīst, ka šī saikne ar lasītāju man vienmēr šķiet ļoti noderīga, jo tā mēs kopā ar iedzīvotājiem esam atklājuši ne vienu vien nejēdzību un atrisinājuši samilzušas problēmas.
Tomēr mēdz gadīties arī brīži, kad pēc telefona sarunas kādu mirkli nespēj atgūties, jo cilvēks klausules otrajā pusē izšļāc tādu neapmierinātības devu, pat neklausoties tavos vārgajos iebildumos vai paskaidrojumos.
Pēdējais no zvaniem, kas labu brīdi neļāva atgūties, bija kādas sievietes kliedziens: “Es par to Rinkēviču!” Un sekoja vārdu plūdi: “Kas apmaksā to reklāmu? Tās taču ir pilnīgas muļķības! Es arī “Panorāmai” zvanīju!”
Kamēr aptveru, par ko sāpe, un mēģinu skaidrot, ko nozīmē videoklipi, kas šobrīd internetā un, kā izrādās, arī televīzijā skatāmi, lai pievēstu sabiedrības uzmanību nepatiesām ziņām, vārdu plūdi nerimstas.
Mūsu saruna beidzas nesākusies, un noslēgumā klausulē skan signāls, kas pavēsta, ka patiesībā anonīmā zvanītāja nevēlas uzklausīt kāda cita domas, jo galvenais bijis uzzināt telefonu tam, kurš to reklāmu ir sarakstījis (uzfilmējis). Jo kāpēc par Valku, nevis, piemēram, par Ventspili?
Ir priekšvēlēšanu laiks, kurā uzradies tik daudz kliedzēju, kuri kaut ko paģēr. Tikpat daudz ir arī solītāju, jo kā gan var nesolīt. Tā gribas cerēt, ka pēc šī visa jandāliņa paliks darītāji.
Ko darīt mums, kas nevēlas klaigāt un neraujas pie solīšanas? Doties uz vēlēšanām. Pirms tam rūpīgi izvērtēt sarakstus. Ar treknu svītru paust savu attieksmi pret solītājiem un pielikt plusu darītājiem.
Un noslēgumā – tā gribas, lai pilsoniskā drosme būtu ne vien anonīms kliedziens uz kādu, bet spēja pateikt, ka es – vārds, uzvārds no Valkas vai Smiltenes – vēlos pateikt, ka balts ir balts vai melns ir melns. Pie reizes pavaicājot arī to, vai sarunas biedrs ir tas, kuram pienākas nopēlums par vienu vai otru nepatīkamu lietu vai notikumu. Tas būtu tikai pieklājīgi, vai ne?
