Aizvadītā nedēļas nogale emociju ziņā bija viena no spilgtākajām, bagātākajām un brīnišķīgākajām manām brīvdienām ilgākā laika periodā. Nedēļas vidū saņēmu pozitīvu atbildi par akreditāciju “Prāta Vētras” koncertam Valmierā. Atzīšos, ka vienlaikus manī bija sajūsma un milzīgs satraukums, jo nekad dzīvē nebiju fotografējusi tik lielu pasākumu, turklāt uzreiz Latvijas populārāko grupu. E-pastā iepazinos ar strikto kārtību, kā, kur un ko drīkst un ko ne. Apzinoties, ka pati “Prāta Vētra” uz skatuves kāps laikā, kad jau ir satumsis, bažījos, vai man vispār izdosies kādu labu kadru noķert. Satraukumu radīja arī tas, ka pašu “Prāta Vētru” varēs fotografēt tikai pirmās trīs dziesmas (līdz tam, ko vien vēlies). Vakaru pirms koncerta pavadīju sarunās ar cilvēkiem, kuru sirdslieta ir fotografēšana. No sirds novērtēju, ka savā aizņemtībā viņi atrod un atvēl laiku, lai dalītos pieredzē ar savām zināšanām, kā arī gatavi palīdzēt ar ko vien var, lai man viss izdotos labāk. Nepagāja ne laiks, kad attapos Valmierā, Pauku priedēs. Piedzīvotais tur bija saviļņojošs. Parasti apsargi liekas tādi nikni, bet tur viņi bija ļoti cilvēciski un ar labu humora izjūtu. Tāpat arī citi fotogrāfi, ar ko kopā stāvējām skatuves priekšā, ķerot mirkļus. Nemaz nerunājot par mūziķiem, kuri sarūpēja kārtīgu emociju vētru, un faniem, kuri to visu izbaudīja. Man piedzīvotais vēlreiz ir kā apliecinājums tam, ka, lai ko mēs domājam, mēs nezinām, ko mums atnesīs rītdiena. Un kā vienā no “Prāta Vētras” dziesmām – lec, pat ja nezini, kur! Es “lecu” iekšā nezināmajā, varēja būt visādi, taču riskēju un tas attaisnojās. Paldies visiem, kuri man palīdzēja, atbalstīja un teica, lai izdodas. Izdevās!
