Kā pie attīstībai tik svarīgā tīģera lēciena tikt Latvijas reģioniem? Savulaik rosīgās Cēsis, kas jautājumā par Vidzemes centra statusu ir piekāpušās Valmierai, nākušas klajā ar piedāvājumu kļūt par mājvietu Kultūras ministrijai. Taču arī šajā ziņā latviešus ir apsteiguši kaimiņi igauņi. Jau no 2001. gada Igaunijā Izglītības un zinātnes ministrija atrodas Tartu, nevis galvaspilsētā Tallinā, kur izveidots vienīgi ministrijas birojs. Igauņi šādu risinājumu vērtē kā ekonomiski izdevīgu un neplāno to mainīt, jo tas nākot par labu reģionu attīstībai. Tas, ka arī Latvijai jādomā par valsts līdzsvarotu attīstību, nav nekāds jaunums. Tāpat tas, ka mūsu valsts reģioni, sevišķi pagasti un mazpilsētas, noveco. Ja tie nepratīs noturēt savus jauniešus, piedāvājot viņiem pievilcīgu dzīves un darba vidi, tad jau drīzā nākotnē iedzīvotāju sastāvā izteikti dominēs seniori un pirmspensijas vecuma cilvēki ar visām no tā izrietošajām sekām attīstībai. Jauniešu noturēšana joprojām ir pamatīga darba lauks vietējām pašvaldībām. Nesen uzklausīju izbrīnītu jaunās paaudzes viedokli, kāpēc Smiltenes novada domē nav nodaļas, kuras pārziņā būtu tieši darbs ar jaunatni. Smiltene ir jauniešu pilsēta (tur ir divas vidējās izglītības iestādes un tehnikums), taču Latvijas kartē jaunās paaudzes aktivitāšu ziņā – līdzdalībā dažādās nevalstiskajās organizācijās – šis apvidus ir pelēkā, pasīvā zona. Oficiāli pilsētā gan ir Smiltenes jauniešu dome (SJD) un jauniešu iniciatīvu centrs “Miteklis”, taču reāli SJD funkcionē vairāk formāli, bet “Miteklis” atrodas pilsētas nomalē un kurš gan uz turieni ies, retoriski taujā paši jaunieši. Ieteikums no viņu puses ir pašvaldībai pievērsties jauniešu lietām nopietnāk un atrast cilvēku – spridzekli, kurš šajā jomā ģenerētu spožas, īstenojamas idejas.
