Gatavojoties Latvijas valsts simtgadei, dabas un meža sargs, Gaujas plostnieks strencēnietis Mārtiņš Gaigals kopā ar ģimeni aizvadītajā piektdienā aicināja domubiedrus uz dižozola aprūpēšanas talku mežā Valkas pagasta “Mežrozēs”.
Mārtiņš ir viens no tiem, kurš atsaucies Kultūras ministrijas, Latvijas valsts simtgades biroja un Dabas aizsardzības pārvaldes uzsāktajai iniciatīvai “LV100 Dižošanās”. Akcijas ietvaros ikviens aicināts doties dabā un atrast vēl neapzinātus dižkokus, kā arī ar īpaša testa palīdzību noskaidrot savai personībai visatbilstošāko dižkoku. Noderīga informācija, kā meklēt un kartēt dižkokus, pieejama interneta vietnē www.dizosanas.lv100.lv. Tur arī izveidota lietotājam ērta karte, kur var apskatīt jau esošos dižkokus un pievienot jaunus. Jau šobrīd Latvijā ir saskaitīti vairāk nekā astoņi tūkstoši dižkoku, bet speciālisti lēš, ka tā ir vien ceturtā daļa no visiem Latvijas dižkokiem. Līdz šim Latvijā visvairāk atrastie dižkoki ir ozoli, priedes un liepas. Mazāk apzinātas ir egles un bērzi. Mežos dižkoki ir retāk sastopami. Vairāk tie meklējami klajās vietās, senlejās un upju ielejās, parkos, alejās, senās māju vietās un kāpās gar jūru.
M. Gaigals kopā ar domubiedriem – bijušajiem kolēģiem no Strenču virsmežniecības, bijušajiem un esošajiem mežziņiem, Gaujas plostniekiem – Romānu Polīti, Juri Siliņu, Jāni Vāveri un Agniju Strautu –, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes bijušo dekānu Dagni Dubrovski un esošo dekānu Linardu Siseni, SIA “VMF Latvia”, kas nodarbojas ar koku uzmērīšanu, valdes priekšsēdētāju Jāni Buļu, Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas biroja vadītāju Rolandu Auziņu, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta vecāko valsts vides inspektori Rūtu Zepu – atklātajam un talkā sakoptajam ozolam deva latviešu stipro vārdu – Kārļu ozols. Skaidrojot nosaukuma nozīmi, Mārtiņš uzskata, ka Latvijā vīriem viens no piemērotākajiem vārdiem ir Kārlis un ozols turpmāk būs visu Kārļu aizstāvis un spēka devējs. Mārtiņš domā, ka Latvijas dižkoki nav vis pagātnes liecinieki, bet mūsu tautas nākotne. Viņš rosina: “Jauniem cilvēkiem ir jānāk pie kokiem, kas viņus ir sagaidījuši. Un vēl cik simtus gadu koki gaidīs cilvēkus? To mēs nemaz nevaram tā apzināties.”
Pasākumā pabija arī “Ziemeļlatvija”, lai ne tikai apbrīnotu vareno ozolu, bet aprunātos ar talciniekiem, kuri īsti rudenīgos laikapstākļos pāris stundu laikā paveica varen nozīmīgu un vajadzīgu darbu – atbrīvoja ozola apkārtni no krūmiem un zaros ieaugušiem kokiem, tā ļaujot varenajam kokam savus zarus sniegt pretim saulei.
Mārtiņš uzzinājis, ka šajā vietā, kur aug dižais ozols, agrāk ar vezumiem no visiem apkārtnes mežiem vesti koki, jo te Gaujas krastā bijusi kokmateriālu krautuve. Pēc tam tie laisti Gaujā un pludināti uz Rīgas kokzāģētavu. Talcinieki uzskata, ka šajā vietā Gaujas krastā redzamas Latvijas dabas vērtības. Pirmajā talkošanas reizē vīri un sievas rosījās, lai koka vainagu atbrīvotu no blīgznām un sakoptu ozola apkārtni. Pēc tam vismaz piecu gadu garumā Mārtiņš vēros, kā ozolam klājas, lai plānotu nākamos darbus. Viņš pieļauj, ka vēl reizi visiem būs jāsatiekas, lai sakoptu Kārļu ozola apkārtni.
Savukārt R. Zepas darba pienākumos ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā esošo dižkoku uzmērīšana, piereģistrēšana un anketu sastādīšana. Divu gadu laikā mūspusē ir reģistrēti vairāk nekā 500, bet pilnīgi no jauna atklāti 50 dižkoki.
