Labu darīt. Labdarība. Nesavtība. Labsirdība. Labvēlis. Atbalstītājs. Tātad — atbalsts. It kā dažādi vārdi, bet latviešu valodā var pateikt arī vienkārši — palīgs un palīdzēt.
Labu darīt. Labdarība. Nesavtība. Labsirdība. Labvēlis. Atbalstītājs. Tātad — atbalsts. It kā dažādi vārdi, bet latviešu valodā var pateikt arī vienkārši — palīgs un palīdzēt. Palīdzība var būt dažāda. Nu, piemēram, var palīdzēt bērnam izpildīt skolā uzdoto mājas darbu. Var palīdzēt kaimiņam ienest dzīvoklī smagāku kasti vai tikko nopirktu mēbeli. Var nepazīstamam cilvēkam palīdzēt atvērt veikala durvis, ja viņam abas rokas aizņemtas ar iepirkuma maisiņiem. Var palīdzēt otram cilvēkam aizmirst sāpes vai skumjas, ar viņu vienkārši aprunājoties.
Noteikti katram no mums dzīvē šādas un līdzīgas situācijas bijušas simtiem. Vai jums kādreiz ir ienācis prātā šādā brīdī vaicāt — kas man par to būs? Šādos brīžos vienkāršs paldies ir pašsaprotama lieta.
Tās ir pārdomas pēc atgadījuma, kuru novēroju pagājušajā nedēļā. Redakcijas birojā Smiltenē ienāca kāda sieviete un asarām acīs stāstīja, ka viņa uzklausījusi pārmetumus no kāda labvēļa, kurš, sniedzot atbalstu viņas ģimenei, vēlējies, lai šis “cēlais” solis tiktu publiskots laikraksta lapaspusēs. Protams, klāt nebiju un šo sarunu nedzirdēju, tomēr savādi tas šķiet.
Kāpēc savādi? Tapēc, ka zinu daudzus gadījumus, kad cilvēki tiešām ir palīdzējuši citiem gan morāli, gan finansiāli brīžos, kad bez viņu palīdzības būtu apdraudētas dzīves un dzīvības. Tieši pretēji iepriekšējam gadījumam — labdari ir uzsvēruši, lai viņu vārdus nepublisko, jo ne jau tādēļ šī palīdzība sniegta.
Prātā nāk pasaka par kailo karali. Šis publiskais paldies, lai kaimiņš, biznesa partneris, sievasmāte un nezin kas vēl uzzinātu, cik nesavtīgs ir bijis palīdzības sniedzējs, ļoti līdzinās šīs pasakas sižetam. Patiesībā karalis ir kails. Lai arī kā mēs ar savu publisko paldies vēlētos viņam uzburt spožas drānas un nesavtīgu sirdi. Kails!
Un vēl… Vai jums nešķiet, ka šī pasaka lieti noder arī priekšvēlēšanu aģitācijas novērtēšanai? Izrādās, ka potenciālie deputāti savus tiešos pienākumus un darbus ir darījuši nevis tādēļ, ka tas ir viņu pienākums, bet tādēļ, lai viņus kāds par to publiski paslavētu…
