Latviešiem kapusvētki ir svēta lieta. Ne tikai tāpēc, ka ir jāapciemo tuvinieku atdusas vietas un tās, kā jau kārtīgam latvietim pienākas, jāsakopj pēc iespējas košāk, bet šajā pasākumā ir iespēja satikt tuvus un tālus radus, draugus, bijušos skolasbiedrus un kaimiņus.
Tēmai par kapusvētkiem mani aicināja pievērsties kāda kundze pensijas gados no Smiltenes, kura kopā ar draudzenēm jūlija pirmajā svētdienā apmeklējusi kapusvētkus Trikātā. Viņai šī puse joprojām esot sirdij tuva, jo te mācījusies skolā. Katru gadu kapusvētkos apciemojot ne tikai radu kapus, bet aizejot arī pie bijušo skolasbiedru un paziņu atdusas vietām. Iepriekšējos gados informāciju par aizgājējiem ieguvusi, rūpīgi izpētot svētku apmeklētājiem nodrukātās informatīvās lapiņas ar aizgājēju vārdiem un uzvārdiem, dzimšanas gadu, kas pēdējā gaitā pavadīti laikā no vieniem līdz otriem kapusvētkiem. Tikai šajā reizē kundzes neizpratnē skatījušās lapiņā ar vārdiem un uzvārdiem un nevarējušas saprast, kāpēc nav norādīta nekāda cita informācija, pat ne par gaidāmo svecīšu vakara norises laiku. Acīmredzot trikātieši uzskata, ka datu aizsardzības likums attiecas arī uz mirušajiem, bet varēja vismaz uzrakstīt aizgājēju vecumu. It kā sīkums, bet jāsaprot, ka starp mums dzīvo cilvēki, kuriem patiešām šīs lietas ir svarīgas. Tā noteikti nav jaunā paaudze, bet vecākajai paaudzei šīs lietas ir nozīmīgas. Un kuri ir tie cilvēki, kas visbiežāk kopj kapuvietas? Protams, ne jau jaunie, bet cilvēki sirmām galvām.
Varbūt trikātieši var ņemt piemēru no Valkas novada pašvaldības, kura arī uz kapusvētkiem sagatavo informatīvās lapiņas, bet tur ir norādīts mūžībā aizgājušo vecums. Tas tomēr palīdz orientēties un saprast, piemēram, kaut vai bijušajam klasesbiedram vai paziņam, kuri nedzīvo uz vietas, ka viņiem pazīstams cilvēks vairs nav starp dzīvajiem. Katrā ziņā tas ir risināms jautājums, kas neprasa ne lieku naudu, ne citus ieguldījumus.
