Lai latvju sēta zeļ un plaukst! – Tādus vārdus 2008. gada vasarā Vijciema pagasta “Kankarīšu” māju dārza grāmatā ierakstīja toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, kad kopā ar Latvijā akreditētajiem ārvalstu vēstniekiem viesojās pie “Kankarīšu” saimniekiem Lonijas Kurpnieces un Andra Sulaiņa.Ir 2012. gads. Stūrēju autiņu pa smilšainu meža ceļu, ko no abām pusēm ieskauj priežu jaunaudze. Sekojot norādei uz “Kankarīšiem”, uzbraucu nelielā pakalnā un, braucot lejā, burtiski ieslīdu krāšņu ziedu salā. Tā var nosaukt manu ierašanos “Kankarīšos”, kuru sētā nule sācies šīs vasaras rožu laiks. To, ka eksprezidenta vārdi ir piepildījušies, apliecina pie mājas sienas piestiprinātā plāksnīte ar uzrakstu “Sakoptākā lauku sēta Valkas novadā 2010. gadā”.Ar Lonijas un Andra darbu dārzs ik gadu kļūst aizvien skaistāks.Arī šovasar “Kankarīšu” sētā viesojās Valkas novada domes konkursa “Par sakoptāko dzīves un darba vietu” žūrija un vērtēja dārzā ieraugāmās “rozīnītes” – oriģinālus dekorus un puķu dobju izkārtojumu. Lonijas dārzs ir pilns ar šādām “odziņām”, kas priecē gan pašus saimniekus, gan viesus. “Saimnieki ir ieguldījuši lielu darbu, lai sēta izskatītos skaista. Ļoti patīkami apzināties, ka mūsu pagastā ir šādas mājas. Vēlētos, lai tādu lauku sētu būtu vairāk,” tā par “Kankarīšiem” saka Vijciema pagasta pārvaldes vadītāja Mārīte Kalniņa.Par katru vietu ir savs stāstsJa es šo sētu sākumā nosaucu par ziedu salu, tad daži ārzemnieki, ieraugot “Kankarīšu” sētu, domāja, ka nokļuvuši paradīzē. Tā vienvasar notika ar tūristiem no Izraēlas, kuri pa Gauju ceļoja ar laivām. Piestājot krastā pie “Kankarīšiem”, viņi nespēja vien nopriecāties par krāšņajām puķu dobēm, un no saimniekiem vēlējās uzzināt, vai viņi saprot, ka dzīvo paradīzē. Kad izraēlieši gribēja noskaidrot, cik daudz strādnieku nodarbināti dārza kopšanā, viņi nespēja noslēpt pārsteigumu, redzot, ka Lonija parāda vien savas divas rokas. Man gan saimniece atklāj, ka gluži bez palīgiem neiztiek. Lonija rāda uz vienu no “rozīnītēm” – koka sieviņu sūnu tērpā ar slotu un grābekli pagalma mauriņā un ar humoru saka: “Tā ir mūsu sētniece Līzīte. Viņa ik dienu ir mana palīdze dārzā un pagalmā.” Lonijai ir savs stāsts par vairākiem dekoriem un puķu dobēm.Stāvot pie krāšņa rožu krūma, kuram līdzās slejas no vecās ābeles stumbra izveidots pūķis, saimniece stāsta: “Kad roze šeit gatavojās ziedēt, tā teica: “Es vēlos raisīt tūkstoš ziedu, bet man bail, ka kāds tos visus nenorauj.” Tad atlidoja pūķis un mierināja rozi, ka viņš to sargāšot un puķei nepazudīs neviens zieds. Roze paļāvās uz pūķa solījumu uz atvēra visus ziedus.” Lonija piebilst, ka šādus stāstus viņas dārzā izdomā pati daba. Viņa ar Andri tiem pielāgo tikai vizuālo ietērpu. Un tas tiešām ir krāšņs.Ar dārzu nav kā ar jaunu mašīnuDārzā visā savā plaukumā zied rozes, lilijas, petūnijas, begonijas un citas puķes. Pēc tam ziedēs atkal citas, un tā būs līdz vēlam rudenim. Pašiem saimniekiem gan iznāk maz laika atpūsties un baudīt ziedu skaistumu, jo tā uzturēšana prasa milzīgu darbu no rīta līdz vēlam vakaram. “Kādreiz televīzijā rādīja tādu multfilmu, kurā garumu mērīja papagaiļos. Mūsu dārzā appļauto platību var mērīt Andra slapjajos kreklos,” stāsta L. Kurpniece.Viņa piebilst, ka ar dārzu nav kā ar jaunu mašīnu, ko var nopirkt, nolikt pagalmā un priecāties, cik tā skaista. “Tādu dārzu, kas pašam kopējam sniedz prieku, var izveidot tikai daudzu gadu laikā. Turklāt to nevar izdarīt bez vīrieša spēka un prasmes. Bez Andra es viena nekad nebūtu izdarījusi to, kas tagad šeit redzams. Mēs šo dārzu veidojam apmēram 15 gadus. Vairāki izteikuši sajūsmu par to un atzinušies, ka mani apskauž, bet patiesībā jau nav par ko. Vēsās rudens novakarēs, kad citi cilvēki atlaižas dīvānā un skatās televīzijā iemīļotus seriālus, es skraidu pa dārzu ar dažādiem dobju nosegšanai domātiem materiāliem un gudroju, kā puķes paglābt no salnas. Ir bijis, ka esmu jau apgūlusies un pēkšņi atceros – dažas puķes palikušas neapsegtas. Tad ņemu kabatas lukturīti un atkal dodos uz dārzu. Tādēļ, kad kādreiz viesos atbraukušie draugi iesaucas – cik jūs te labi varat atpūsties, mēs ar Andri tikai saskatāmies un neko nesakām. Ko tur stāstīt – ka tā atpūta mums paiet ar grābekli vai kapli rokās? Rudeņos un pavasaros, kad kokiem nav lapu, klejojam pa apkārtējiem mežiem un purviem un meklējam visādus interesantus dabas veidojumus, kas iederētos dārzā. Mūsu lielākais gandarījums ir redzēt, ka citiem patīk uzturēties mūsu sētā,” stāsta Lonija.Grib, lai par Latviju priecātosVēlos zināt, kādēļ tādi pūliņi saimniekiem vajadzīgi, ja pašiem atpūtai un skaistuma baudīšanai tikpat kā neatliek laika. “Man vecāki pie šīm mājām ir uzdāvinājuši brīnišķīgu dabas stūrīti, un dēļ cieņas pret viņiem es nevaru atļauties to atstāt novārtā. Turklāt netālu no mājām atrodas Vijas upe un Gauja, pa kuru ar laivām brauc tūristi no dažādām valstīm. Tā kā visās tūrisma maršrutu kartēs pie “Kankarīšiem” ir iezīmēta apstāšanās vieta, daudzi ceļotāji te piestāj un atnāk apskatīties, kāda te apkārtne. Braucot ar laivām no Igaunijas puses, mūsu sēta ārvalstu tūristiem patiesībā ir pirmā Latvijas vizītkarte, un mūsu vēlēšanās ir, lai mūsu zeme visiem patiktu un par Latviju citās valstīs runātu tikai labus vārdus,” saka L. Kurpniece.Var lepoties ar tiem dabas un kultūrvēsturiskajiem objektiem, kuru atjaunošanā ieguldīti lieli naudas līdzekļi, bet Lonija ar Andri ir parādījuši, ko var izdarīt tikai ar lielu darbu un savas dzīvesvietas mīlestību. Un tas ļauj lepoties ne vien ar sakoptu vidi, bet arī ar to, ka mums Latvijā ir tādi saimnieki.
