Mūsu sabiedrībai ir raksturīgi, ka katra jauna paaudze vēsturi sāk skaitīt no savas piedzimšanas, bet visu un visus, kas darbojušies iepriekš, mēdz ignorēt. Ja arī gadās izņēmumi, tad vairumā gadījumu šādam faktam politiski mērķi.
Par to gribas domāt, kad samērā skaļu rezonansi guvis kāda “antifašista” Jāņa Kuzina ierosinājums Latvijā celt pieminekli kādreizējam sarkanajam partizānam Vasilijam Kononovam, kuru savulaik tiesa atzina par vainīgu mierīgo iedzīvotāju slepkavošanā. Kuzins nav nekāds antifašists, ja viņš tāds būtu, tad vispirms pienāktos cīnīties pret tiem fašisma rēgiem, kādus varam vērot putiniskajā Krievijā. Savukārt Kononova padarīšana par pieminekļa cienīgu varoni ir vistīrākā politiskā provokācija, kas vērsta pret Latvijas valsti. Tā kā savulaik novadpētnieka gaitās esmu iepazinis daudzus bijušos padomju partizānus, tad varu apliecināt, ka cilvēki bijuši dažādi. Kopumā gribas atsaukties uz Vili Samsonu, kurš mūža nogalē atzina, ka piederējis pie pieviltās paaudzes. Un tagad noklusētā akadēmiķa Samsona mūžu varam vērtēt arī pēc viņa mūža devuma kopumā, kur būtu jāieskaita arī tas fakts, ka, tieši pateicoties Samsona uzstājībai, Jāņa Raiņa Kopotajos rakstos bez cenzūras iekļuva arī poēma “Daugava”. Kad citādi nevarēja, Samsons pie krūtīm piekāra Varoņa Zelta zvaigzni un gāja pa partijas Centrālkomitejas gaiteņiem tā, ka soļi vien dimdēja. Starp citu, šis zeltītais apbalvojums Samsonu paglāba no Berklava liktens.
Bet šoreiz ne par to. Mūsu novadam daudz tuvāks ir cits partizānu komandieris – Pēteris Strautmanis. Šo armijas rotas komandieri 1944. gadā desantēja Sikšņu-Palsmanes mežos, no kurienes ērti pārraudzīt daudzus nozīmīgus ceļus. Ar laiku vienība izauga līdz 70 vīriem. Ap 1960. gadu entuziastu grupa nolēma partizānu nometni simboliski atjaunot, uz atklāšanu Dāvids Levins uzaicināja arī mani. Izrādījās, es tajā kompānijā biju vienīgais ar fotoaparātu, liekas, vienai bildei jābūt Valkas muzeja krājumos. Tur redzami gan Vilis Samsons, kura tuvumā klusi turējās partizānu atbalstītāja Lejiņa meita Daina Avotiņa, protams, bija arī pats Pēteris Strautmanis ar dzīvesbiedri, bijušo smiltenieti.
Kad jau viss beidzās, izklaidus zosu gājienā pa stigu virzījāmies ārā no meža. Un izgadījās, ka man blakus soļus liek pats Strautmanis. Sākām sarunāties, un es uzdevu jautājumu, kādā veidā bija iespējams pabarot tik lielu cilvēku baru, jo ar lidmašīnām no gaisa tas nebija iespējams. “Mēs dibinājām kontaktus ar turīgajiem saimniekiem, no kuriem visu vajadzīgo pirkām par šeinēm. Jo vāciešiem paredzēto obligāto nodevu vietā bija iespējams norēķināties ar šīm šeinēm. Tā mums tika gan bekoni, gan bullēni, bet vāciešiem – viņu pašu izgudroti papīrīši.”
Jā, šādas šeines jeb prēmijzīmes es labi atceros, jo vācu okupācijas gados tā bija paralēlā valūta. Zemnieks nodeva okupācijas varai mājlopus, pienu vai labību un saņēma prēmijzīmes, par kurām varēja iegādāties deficītas preces, piemēram, cukuru. Ja zemnieks, teiksim, negribēja ķēpāties ar olu nodošanu, tā vietā varēja atdot daļu no papīrīšiem. Šeines labprāt ņēma pretī arī Rīgas spekulanti.
Tad, lūk, ko es uzzināju vēlāk. Kolīdz Valkā Fricis Bergs atjaunoja partijas apriņķa komiteju, par instruktoru tur sāka strādāt Pēteris Strautmanis, kurš pāris nedēļas skrupulozi aprakstīja savas partizānu vienības gaitas, īpaši izceļot tos Palsmanes puses zemniekus, kuri bija sadarbojušies ar meža vīriem. Un pirmajos pēckara gados neviens no šiem zemniekiem netika represēts, ja kaut kas tāds notika, tad tikai pēc tam, kad pats Strautmanis jau bija citos amatos un citos novados, piemēram, Bauskā. Cik esmu pārliecinājies, tad vecie palsmanieši visu mūžu izjuta pateicību savam labvēlim.
Te jāpiebilst, ka no vienības atsevišķa partizānu grupa Alberta Gaiļa vadībā darbojās Cirgaļu un daļēji Vijciema mežos, lai izveidotu piemērotu bāzi Strautmaņa vienības vēlākai pārbāzēšanai tuvāk Valkai. Gailis vēlāk bieži pukstēja, ka viņš, lūk, visu izdarījis, bet Strautmanis tikmēr vilcinājies, kamēr fronte bijusi jau pāri. To viegli saprast, jo Strautmani taču interesēja laika gaitā izveidoto atbalstītāju loks, kas jaunā vietā būtu jāsarūpē no jauna.
Vēlākajos gados Strautmanis ir bijis gan sovhozu ministrs, gan Ministru padomes priekšēdētāja vietnieks, gan Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdis. Noteikti jāpiemin viņa draudzība ar rakstnieku Zigmundu Skujiņu, kad kopā ar Valsts plāna komitejas vadītāju Miervaldi Ramanu veidoja tādu pusslepenu iekšējo opozīciju Vosa iedibinātajā Kremļa lišķu komandā. Viens no Pētera Strautmaņa galvenajiem nopelniem bija Gaujas Nacionālā parka izveide, dažiem Krievijas latviešiem (Čemms, Verro) visvisādi pretojoties. Par šo labo darbu Strautmanis ir pelnījis, lai viņu pieminētu ar labu vārdu.
Kad daži padomju varas dedzīgi cīnītāji atsevišķu selekcionāru nodarbošanos bija gatavi pasludināt par atdzimstošajiem kapitālistiem, viņus no vajāšanām paglāba Pēteris Strautmanis. Varam pieminēt gan vīnogu selekcionāru Sukatnieku, gan zināmā mērā arī slaveno Pēteri Upīti. Upītim bija problēmas ar veselību, un Strautmanis tad palīdzēja viņam nokļūt Jaunķemeru sanatorijā. Bet Upītis sava rakstura dēļ parasti ar visiem un par visu mēdza skandalēties, te māsiņas kaut ko ne pa prātam dara, te ēdiens neapmierina, un Upītis tūdaļ zvanīja draugam Strautmanim. Un Strautmanis tad pievakarēs sēdās pie automašīnas stūres un kādu stundu satracināto ģēniju vizināja pa Jūrmalu, kamēr cilvēks nomierinās.
Varu minēt citus faktus. Piemēram, pateicoties Strautmanim, portugāļu valodas pratējam Leonam Briedim bija iespēja aizbraukt uz dzejnieka Agoštinjo Neto dzimteni Angolu. Vēstures pētniekiem nebūtu grūti sameklēt materiālus par to, kā Atmodas gados Augstākās Padomes deputāts Strautmanis balsojis Latvijai izšķirīgos jautājumos.
Mūža nogali pensionārs Strautmanis pavadīja Rakstnieku mājā. Ik rītu viņš pastaigājās turpat lielā nama tuvumā un laipni sveicināja pārējos nama iemītniekus. Teiksim, iznāca pa durvīm Jānis Peters vai Māra Zālīte, Kārlis Sebris vai Harijs Gulbis, un gandrīz katru rītu viņus galanti sveicināja pagara auguma sirmgalvis Pēteris Strautmanis.
Manis teiktais nenozīmē, ka kādreizējam partizānam jāceļ piemineklis, bet pieminēšanu labā nozīmē pelnījis gan viņš, gan daudzi citi godavīri.
