Ja regulāri un gadiem ilgi sanāk braukt pa autoceļu Cirgaļi–Palsmane–Ūdrupe, tad braucējam ainava ceļa malās ir labi zināma un līdz ar to izmaiņas tajā ir uzreiz pamanāmas, piemēram, arī tas, ka grantētā ceļa malā Palsmanē, braucot virzienā uz Lankaskalnu, ir jauni ābeļu un smiltsērkšķu stādījumi, ko no ceļa putekļiem pasargās pagaidām vēl mazo eglīšu dzīvžogs.
Jauno ābelīšu dārzā ir viens tūkstotis koku, bet smiltsērkšķu stādu blakus laukā – 800. Pagaidām vēl neražo ne vieni, ne otri, taču abi stādījumi ir Palsmanes bioloģiskās piemājas saimniecības “Kalnagrīvas” ieguldījums tuvā nākotnē – līdz ražai jāpagaida vien pāris gadu.
No kustoņiem atstāts suns
un “dižciltīgās” vistas
Pateicoties Eiropas Savienības fonda līdzfinansējumam un pašu saimnieku milzīgai un apbrīnojamai enerģijai un darbasparam, “Kalnagrīvas” pēdējo gadu laikā ir piedzīvojušas strauju izaugsmi un galvenokārt mājražošanā – pašu audzēto ābolu, cidoniju, rabarberu un ķirbju pārstrādē sulās, sukādēs un sīrupos, neskaitot jau gadiem ilgo dārzeņu un puķu stādu audzēšanu siltumnīcās realizācijai.
Taču “Kalnagrīvu” saimniecei Sarmītei Mašinai ar to vēl nav gana, kaut viņa piedevām strādā algotu darbu – ir apdrošināšanas aģente. Saimniecībā tiek turētas 200 vistas, turklāt nevis parastās, bet “dižciltīgās” jeb tīršķirnes vistas, ko saimnieki audzē, galvenokārt lai realizētu jaunputnus, bet vistu olas dažādās krāsās (zilas, brūnas, baltas, zaļas) vairāk ir blakusprodukts (“zaļās olas ir labas, ja ir holesterīna problēmas,” iesaka Sarmīte). Pie katra vistu būra ir informācija ar šķirnes aprakstu – tas ciemiņu zināšanai, jo “Kalnagrīvas” jau otro gadu uzņem ekskursantus: izrāda viņiem ne tikai vistas, kuras ļoti patīk ekskursijās atvestajiem bērniem, bet arī parāda savu mājražošanu un laukus un sarīko savu ražoto produktu degustāciju.
“Esmu tāds nemiera gars, nemāku mierā nosēdēt. Man vajag visu laiku kaut ko darīt, citādi jūtos gandrīz vai slima. Un vēl – man patīk tas, ko daru,” “Ziemeļlatvijai” teic Sarmīte Mašina un jau nosauc kārtējos jaunākos “Kalnagrīvās” paveiktos darbus: saimniecībā nesen iestādītas vairāk nekā 100 tūjas dzīvžogam, bet sulai – lielogu pīlādži, kuru ogām ķirša lielumā neesot pīlādžiem izteiktā sīvuma, jau novākta pirmā rabarberu raža un pārstrādāta sukādēs, un tad vēl izrakti divi dīķi: viens – ābeļdārzā, bet otrs – mājas pagalmā, nogāzē, kas ved uz upmalu, kur Palsa met skaistu pusloku. Netālu no dīķa ir atrakts savulaik aizbērtais “Kalnagrīvu” avots. Uz to vedīs kāpnes, kuru mūrēšana vēl nav pabeigta. Sarmīte jau tagad priecājas, ka kopā ar jau uzcelto lapeni, galdu un soliem tā būs skaista vieta, kur patīkami atpūsties pašiem un piedāvāt atpūtu tūristiem.
Cilvēki novērtē pašu audzēto
un dabīgo
“Kalnagrīvas” ir sena lauku māja ar teju 100 gadu vēsturi. Sarmīte to mantojusi no mammas Milijas Elstiņas, kura, neraugoties uz 85 gadu vecumu, joprojām ar savu māsu Āriju Liepiņu saimniecībā dara lielus darbus: pavasaros siltumnīcās izpiķē tomātus, pabaro vistas un tā tālāk – ko nu var un spēj. Tagad Sarmītei saimniecības darbos palīdz arī draugs Agris, kurš “Covid-19” ārkārtas situācijas noteikto ierobežojumu dēļ netika uz darbu ārzemēs. Vīruss arī aizkavēja Sarmītes dēla Andra atgriešanos mājās no Skotijas, bet mamma viņu ļoti gaida, jo dēls esot nolēmis darbam ārzemēs likt punktu un ar savu ģimeni dzīvot un strādāt “Kalnagrīvās”.
Sarmītei ir trīs dēli un trīs mazbērni, pagaidām visi dzīvo ārzemēs, bet tieši doma par viņu nākotni ir tā, kas “Kalnagrīvu” saimnieci dzen uz priekšu, lai dzīve šajā lauku viensētā būtu pārticīga. Pirms dažiem gadiem Sarmīte “Kalnagrīvās” likvidēja slaucamo govju ganāmpulku un citus lopus (pati smej, ka atstāja tikai suni un vistas) un visus spēkus ieguldīja augkopībā un izaudzētās ražas pārstrādē. Šobrīd tiek apsaimniekoti 18,5 hektāri zemes, un tie visi ir izmantoti: divos ābeļdārzos kopā ir divi tūkstoši ābeļu, ir smiltsērkšķu, cidoniju un rabarberu lauki, siltumnīcas, un vēl ir labības sējumi, lai vistām būtu graudi. “Kalnagrīvās” ir neliels pārstrādes cehs, kurā produkcija tiek ražota arī ziemā no sasaldētajām, pašu izaudzētajām izejvielām.
Šāds saimniekošanas virziens sevi attaisno, secina Sarmīte. “Lai izpildītu noslēgtos līgumus un nodrošinātu visus pasūtījumus un pieprasījumu tirgos, ir diezgan, ko strādāt, turklāt nāk jauni piedāvājumi. Klienti grib sukādes, sulas, putnus. Piemēram, pieprasījums pēc mūsu vistām ir tik liels, ka putnu trūkst. Cilvēki sāk novērtēt gan pašu audzētā vērtību, jo tik daudz dārzeņu un puķu stādu kā šopavasar citus gadus tirgos nebijām pārdevuši, gan arī vietējo audzētāju un ražotāju bioloģisko produkciju. Piemēram, daudzi klienti iecienījuši cidoniju sulas koncentrātu, kas ir ekonomiski izdevīgs, jo no tā gan sanāk daudz labas mantas, gan tas ir kārtīgs latviešu vitamīns,” stāsta “Kalnagrīvu” saimniece.
Ja uzsāc projektu,
nedrīksti pagrimt!
Viņai mājražošanā liels atspēriens ir pēdējo gadu laikā īstenotie četri
LEADER projekti, kam pieteikumu “Kalnagrīvas” iesniedza Smiltenes novada biedrībā “Abulas lauku partnerība” un saņēma Lauku atbalsta dienesta akceptu un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai līdzfinansējumu ražošanas iekārtām. Tās bija nepieciešamas, lai palielinātu pašaudzētās un pārstrādātās produkcijas klāstu un tādējādi radītu jaunus augļu produktus – sulas, žāvējumus, sukādes. Tā “Kalnagrīvas” tikušas pie cidoniju griezēja, elektriskā sulas pasterizatora, augļu žāvēšanas iekārtas un ābolu griezēja.
Sarmīte uzsver, ka tās ir dārgas iekārtas, piemēram, cidoniju griezējs maksā aptuveni 5000 eiro, ābolu griezējs – aptuveni 4500 eiro, taču tie ir vajadzīgi, jo efektīvi aizstāj roku darbu. Ar rokām no serdes atdalīt 100 kilogramus cidoniju augļu nav patīkams process. Savukārt ābolu griezējs sagriež ābolus gan šķēlēs, gan daivās – no sagrieztajiem āboliem “Kalnagrīvās” top ābolu čipsi un kaltēti āboli ar kanēli.
Pavisam Sarmīte īstenojusi 18 dažādus projektus, kas sekmējuši “Kalnagrīvu” attīstību. Taču viņa piebilst, ka projektu realizācija ir atbildīgs darbs, kas turklāt visiem nav pa spēkam, jo, piemēram, LEADER projektos saimniecībai ir jāiegulda savs līdzfinansējums, bet Eiropas Savienības naudu var dabūt tikai pēc tam, kad vajadzīgās iekārtas vai tehnika jau ir nopirktas.
“Vajag arī enerģiju un lielu uzņēmību, jo projekta uzraudzība ilgst piecus gadus. Tev kā uzņēmējam ir jābūt augošam, nevis uz leju krītošam. Nedrīksti pagrimt, citādi Lauku atbalsta dienests prasīs naudu atpakaļ. Tev visu laiku ir jāpilnveidojas,” rezumē Sarmīte.
