Reiz dzīvoja kāds kaķis vārdā Tūcis. Viņa kažoks bija plankumains. Tūča acis zibēja, lai varētu izdarīt kādu palaidnību. Tās darīt viņam padevās labi.
Reiz dzīvoja kāds kaķis vārdā Tūcis. Viņa kažoks bija plankumains. Tūča acis zibēja, lai varētu izdarīt kādu palaidnību. Tās darīt viņam padevās labi.
Te kādu dienu mājā ielavījās pele. Viņa vēlējās sev sagādāt mielastu, tāpēc ieskrēja lielajā virtuvē. Bet viņai nepaveicās. Tur bija kaķa guļamistaba. Un tieši pašlaik tajā gulēja kaķis. Cik vien klusi varēdama, viņa locījās atpakaļ. Būkš! Kaķis pamodās. Viņš pamodās sapņa saldākajā brīdī. Viņš bija sapņojis par šokolādi, bet nepaspēja nosapņot par to, kā viņš to ēd. Bija apgāzusies lielā pudele. Tūcis ļoti sadusmojās. Viņš sāka dzīties pakaļ pelei pa visu virtuvi.
Pēdējā brīdī pele paspēja iemukt pudelē, kuru pati bija apgāzusi. Tagad Tūcis vēl vairāk sadusmojās, jo pele bija izsprukusi viņam no ķepām. Viņš bāza ķepu iekšā pudelē un grozīja to gan pa labi, gan pa kreisi, bet līdz pelei tomēr netika. Viņš bija vēl dusmīgāks nekā iepriekš! “Ak šī pele! Iedomājusies mani, Tūci, aptīt ap pirkstu!” Jā, tā viņš domāja. Bet Tūci sagaidīja liela vilšanās, viņš vienalga netika klāt pelei! Tas nu viņa vecajiem kauliem bija par daudz!
Nolicis pudeli tajā vietā, kur tā stāvēja, viņš aizgāja uz savu guļvietu lielajā virtuvē pie mūrīša un iemidzis atkal sāka sapņot, kā apēd šokolādi.
Baiba Lakstiņa, 5.c klase
