Tā īsti nav zināms, kur radies mīts par mūsu ziemeļu kaimiņu – igauņu – lēnīgumu, bet patiesībā, reizi no reizes gan lasot, gan, jo īpaši, viesojoties kaimiņzemē, nākas pārliecināties, ka enerģijas un pārliecības trūkums vairāk vērojams mūsu pašu sētās un pagalmos.
Šī nav pirmā reize, kad viesojos Igaunijā, bet tā ir sagadījies, ka vairumā gadījumu manu tuvāko vai tālāko braucienu mērķis ir bijis ļoti līdzīgs – viesošanās pie lauku apvidu cilvēkiem, viņu pieredzes uzklausīšana un vērošana. Iepriekš ceļš veda uz Tartu pierobežas pagastiem un saimniecībām, kuras apmeklēju kopā ar Latvijas Lauku sieviešu apvienības pārstāvēm, bet šā brauciena galamērķis bija Veru, kurp mani aizveda projekta “Pārrobežu sadarbības veicināšana vietējiem pārtikas produktu ražotājiem un amatniekiem pierobežā” (COOP Local) aktivitātes.
Veselības un dzīvesprieka
nodrošinātājs – ķiploks
Iespējams, ka pie vainas atšķirīgās auditorijas, bet iepriekš bija izveidojies priekšstats, ka vismaz Tartu pusē mīt sievietes, kuru galvenā sūtība ir ģimenes pavarda kopšana un saimes tradīciju stiprināšana. Tie ir rokdarbi, virtuves gudrības vai mājražošana ar sievišķīgu piesitienu. Savukārt vīri ir tie, kuriem deleģēts pelnīt iztiku, darboties politikā un vadīt visus nozīmīgākos procesus.
Veru novadā sastaptā jaunā ģimene manu stereotipu “namiņu” sagāza ar vienu vēzienu – Vaike un Rainers Sosāri nodemonstrēja nedaudz atšķirīgu modeli. Jā, Rainers ir vietējais deputāts, arī uzņēmuma tehnoloģisko knifiņu un lielo iekārtu darbības nodrošinātājs un ideju ģenerētājs, bet jau pašā sākumā tieši Vaike uzsver, ka viņa ir uzņēmuma vienīgā īpašniece. Arī prezentāciju, kurā uzzinām par abu trīsdesmitgadnieku saimniecības un uzņēmējdarbības veidošanos, vada jaunā uzņēmēja, divu bērnu māmiņa.
Vaike un Rainers pirms septiņiem gadiem ļoti nopietni ķērušies klāt biznesa idejas īstenošanai – ķiploku audzēšanai. Apņēmību, ar kādu viņi pievērsušies iecerei, apliecina arī fakts, ka jauniete, lai varētu startēt uzņēmējdarbības atbalsta projektos, vienlaikus pabeigusi divas izglītības iestādes – lauksaimniecības arodskolu un augstskolu.
Arī Raineram ir lauksaimniecības akadēmijas izglītība. Kā pajokoja Vaike, vīrs viņas uzņēmumā ir projektu vadītājs un palīgstrādnieks. Savulaik augstskolas noslēguma darba tēma viņam bijusi pētījums par ķiploku stādāmās mašīnas noslogojumu saimniecībā. Šī darba rezultātā pieņemts lēmums, ka uzņēmējdarbības attīstība jāsāk ar lētākām izmaksām un vienkāršāku tehniku. Speciālā mašīna atmaksātos tikai tad, ja būtu jāapstrādā pieci vai vairāk hektāru. Šobrīd viņi ziemas ķiplokus audzē tikai četros, tāpēc galvenā tehnika, ko izmanto, ir traktors T25. Savukārt nopietnākas tehnikas iegāde atlikta nākotnes izaugsmei.
Pirmais lielākais ieguldījums naudas izteiksmē, kas prasījis ne mazums nervu, bijušas ķiploku apstrādes iekārtas. Jaunieši internetā izpētījuši, ka nepieciešamās iekārtas jāpasūta no Ķīnas, tad tās visas kopā izmaksās 15 tūkstošus eiro, savukārt, iegādājoties uz vietas, katra atsevišķi maksātu tieši šādu pašu summu. Tā nu tapis pasūtījums ar 50 procentu priekšapmaksu, sekojuši divi nervozi mēneši gaidot, līdz gaidītais pirkums ieradies saimniecībā.
Pateicoties iegādātajām iekārtām, ķiploku apstrāde pēc novākšanas no lauka, kur joprojām ir roku darbs, kļuvusi mehanizēta. Process ir šāds – vispirms ķiplokus ar visiem lakstiem izlaiž caur griežamo mašīnu, pie kuras strādā divi cilvēki. Šeit tiek nogriezti gan laksti, kad saknes. Stundā šāda ierīce apstrādā līdz 150 kilogramiem ķiploku. Tad galviņas saliek kastēs un novieto polikarbonāta siltumnīcā, kur ar siltumpūtēju 32 grādu temperatūrā kaltē trīs nedēļas.
Kad ķiploki izkaltuši, kārta nākamajai iekārtai – tā ir apaļu rotējošu suku virkne, kas attīra ķiplokus no augsnes un gružiem, un tie pārtop par glītu tirgus preci. Nākamais mehānisms, kas atgādina lielu gaļas mašīnu, sadala ķiploku galviņu daiviņās. Visbeidzot garens trubveidīgs siets ar dažāda izmēra “acīm” daiviņas sadala pēc lieluma. Vismazākās paredzētas marinēšanai, savukārt pašas lielākas izmanto sēklai. Saimnieks stāsta, ka sēklas materiālam pašu audzētais tiek izmantots tikai 30 procentu apmērā, pārējo iepērk no sēklaudzētājiem. Tas tāpēc, lai izvairītos no slimībām.
Šogad pirmo gadu rudenī zemes mēslošanai izmantots minerālmēslojums, jo nemitīgās lietavas traucējušas kūtsmēslu iestrādāšanai, kas darīts visu līdzšinējo laiku. Saimniecībai nav bioloģiskās statuss, jo tā iegūšana Igaunijā esot gana sarežģīts process. Ķiplokus viņi audzē vagās, līdzīgi kā kartupeļus. Tas gan dod salīdzinoši zemāku ražu, tomēr ļauj ieekonomēt izmaksas. Ja stādītu dobēs, ražu varētu vāk jau ap 10 tonnām no hektāra, bet tad ir nepieciešama speciāla stādīšanas tehnika, un tā, kā jau iepriekš rakstīju, atmaksātos tikai tad, ja apstrādātu vismaz 10 hektārus.
Saimniekošanu jaunieši sākuši ar 0,7 hektāriem ziemas ķiploku, šobrīd jau viņi tos audzē 4 hektāros, kā arī pavasarī stāda aptuveni 0,3 hektāros vasaras ķiplokus un tikpat – sīpolus. Ziemas ķiplokiem izvēlētas trīs šķirnes, kas paredzētas ziemeļu klimatam un labi pārziemo. Saimnieks stāsta, ka viņi maina augseku ik pēc trim gadiem, iesējot graudaugus. Tomēr pāris hektāros ķiploki aug jau septīto gadu pēc kārtas, bet ražība tur nav samazinājusies. Jāatzīst, ieklausoties igauņu valodā, bija ļoti grūti piefiksēt šķirņu precīzos nosaukumus. Tāpēc nosaukšu tikai vienu – Ukrainas izcelsmes ‘Ļubaša’, kuru varēju saklausīt precīzi.
Rekordraža, kuru ķiplokaudzētāji ieguvuši pērn, bijusi 5,7 tonnas izkaltētu ķiploku no hektāra. Tas nozīmējis 38 tūkstoši eiro pārdošanas apgrozījumu, salīdzinot – 2016. gadā ietirgoti vien seši tūkstoši eiro. “Tas ir ievērojams lēciens,” gandarīti vērtē Vaike.
Jaunieši savu produkciju pārsvarā realizē paši – gadatirgos un parastajos tirdziņos. Ja izaudzēto piegādātu veikaliem, tad rezultātā saņemtu krietni mazāku samaksu, jo lielveikalu ķēdes diktē savu cenu. To, ka cena atšķiras, varēja novērot arī viesošanās reizē. Saimniecībā uz vietas kilogramu ķiploku varēja nopirkt par 8 eiro, savukārt veikalā, blakus salīdzinoši lētajiem Ķīnā audzētajiem, vietējie Igaunijas ķiploki maksāja nedaudz zem 6 eiro.
Tirdziņi ļāvuši audzētājiem arī izpētīt pieprasījumu, tā rezultātā daļa produkcijas tiek pārstrādāta. Ja, piemēram, pirmajos gados ziedkāti tika nogriezti un atstāti uz lauka, tagad tos marinē. Tāpat burciņās pilda arī marinētas ķiploku daiviņas. Arī šajā variantā, uzklausot pircēju atšķirīgās vēlmes, daļa daiviņu pirms marinēšanas tiek izvārīta. Šādā variantā ķiploks gan ir mīkstāks, bet pircējiem patīkot, ka tas ir skaisti balts. Svaigi marinēts tas mēdz iekrāsoties zaļganīgs. 250 gramu burciņas tirgus cena ir 4 eiro. Šo produkciju viņi piegādājot arī veikaliem.
Prezentāciju klātesošie klausījās gaišā un plašā ēkā, kuras celtniecība pabeigta vien nesen. Būvei ņemts kredīts 80 tūkstošu vērtībā. Iecere īstenojusies ar LAD, LEADER, kā arī vietējās pašvaldības atbalstu. Pirmo projektu jaunieši uzrakstījuši no A līdz Z paši saviem spēkiem. Tagad jau ir iekārtota ērta produkcijas noliktava, turpmāk ķiploki vairs nebūs jāžāvē siltumnīcā, bet tas notiks jaunajās telpās. Saimniece smaidīdama stāsta, ka tuvākajā nākotnē taps moderna virtuve, ar kuras palīdzību varēs palielināt pārstrādātās produkcijas apjomus. Savukārt Rainers skaidro, ka modernā būve ļauj ekonomēt. Ēkas apkuri nodrošina zemes siltumsūknis, tai ir apsildāmās grīdas. Padomāts pat par to, lai zudībā neietu siltums, kas rodas darbojoties ledusskapjiem. Speciāls ventilators šo siltumu savāc un pūš telpu apsildei.
Jaunieši arī secinājuši, ka ļoti liela nozīme ir pareizi veiktiem mārketinga pasākumiem. Šāda pārliecība radusies pēc veiksmīgas dalības Ķiploku svētkos. Ar izdomu iekārtots stends, tematikai atbilstošs apģērbs un šovs, uzvara cepuru konkursā, tas viss ļāvis ne vien veiksmīgi pārdot savu produkciju, bet arī veicinājis atpazīstamību.
Sarunā ar jaunajiem igauņu uzņēmējiem radu vēl kādu atklāsmi. Ne mazums latviešu zemniekiem intervijās esmu jautājusi tradicionālu jautājumu – vai saimniekošana nodrošina iztikšanu, vai ir arī peļņa? Igauņiem pavaicāju vēl tiešāk – esat bagāti vai tikai nodrošināt ģimenei iztikšanu? Vaike pat nepadomāja un atbildēja tieši: “Esam bagāti un būsim vēl bagātāki!”
Neatceros, ka iepriekš kāds no uzrunātiem, būtu atbildējis tik pārliecinoši. Biežāk nācies dzirdēt, ka labāk mazāk runāt un stāstīt par savu pieredzi vai veiksmi.
Veselīgs pulveris,
vate un pakulas no nātrēm
Otrs stāsts būs par kādas ļoti interesantas idejas autoru no Vastselīnas – pilsētas, kas atrodas Veru apgabalā tuvāk Krievijas robežai. Rando Lehes pamatdarbs ir Vastselīnas glābšanas dienestā. Viņš ir ugunsdzēsējs.
Taču manu uzmanību viņš piesaistīja brīdī, kad pārrobežu projekta dalībnieki iepazīstināja ar sevi un īsumā pastāstīja, ar kādu lauksaimniecības kultūras audzēšanu nodarbojas. Rando piecēlās un teica, ka gatavo pulveri no nātrēm.
Pēc projekta semināra daļas viņš labprāt piekrita sarunai un atklāja, kā aizsācies interesantais bizness. Savulaik viņš audzējis labību, bet, kad šī nodarbe pārtraukta, lai saņemtu platību maksājumus, bijis jānopļauj zāle.
Lauka melnzemē augušas arī nātres, kas sniegušās cilvēka augumā. Zinot, cik vērtīgs un vitamīniem bagāts ir šis augs, bijis žēl to vienkārši sasmalcināt, un viņš sācis prātot, kā to likt lietā.
Uzņēmīgais igaunis iegādājies speciālu kaltēšanas kameru, kurā augu atbrīvo no mitruma, lai pēc tam sasmalcinātu. Pēcāk ar speciālu sietu palīdzību iegūst nātru miltus jeb gaiši zaļu pulveri, kas konsistences ziņā nedaudz atgādina maltu kanēli. Sietā pēc sijāšanas paliek atlikumi, kas līdzīgi kokvilnai. Savukārt no kātiem, izmantojot no senākiem laikiem saglabājušos linu pārstādes instrumentus, viņš iegūst šķiedru, kas atgādina pakulas. No tām viņš nākotnē plāno vīt virves.
Vatei un pakulām vēl par izmantošanu jādomā, bet nātru pulveris jau ir vietējā tirgū pieprasīta izejviela. Pamatā to izmanto pārtikas rūpniecībā. Tas ir vērtīga piedeva zupām, mērcēm, biezeņiem, arī picām, kā arī tautas medicīnā – ārstniecības augs. Tomēr kā vienu no galvenajām izmantošanas iespējām Rando iesaka to pievienot maizei, tādējādi var iegūt ne tikai veselīgu, bet arī inovatīvu produktu. Igaunis piebilst, ka Latvijā ir ļoti daudz prasmīgu maizes cepēju, tāpēc viņš pieļauj, ka arī kaimiņi varētu ieinteresēties par viņa piedāvāto izejvielu.
Tāpat nātru miltus no viņa pērkot arī kosmētikas ražotāji, kā arī zirgkopji un liellopu audzētāji, kuri tos izmanto dzīvnieku veselības stiprināšanai.
Šovasar viņš no pushektāra platībā savāktajām nātrēm pēc pārstrādes ieguvis 500 kilogramus pulvera. Dažviet Igaunijā pulveri iegūstot arī citi zemnieki, bet Rando ir viens no lielākajiem ražotājiem. Viņš arī apstiprināja, ka šā gada raža vēl ir atlikumā, tāpēc, ja kāds pavārs vai maiznieks vēlas izmēģināt vēl nebijušu recepti, viņš var ielūkoties internetā www.noges24.eu un sazināties ar igauņu lauksaimnieku
