Pēc kara, kad valdīja dzīvokļu trūkums smags, man, Dailes teātra māceklim, mājokli piedāvāja Čaks.
Pēc kara,
kad valdīja dzīvokļu trūkums
smags,
Man, Dailes teātra māceklim,
mājokli piedāvāja Čaks.
Taču orderis meloja,
(tekstā iezagusies kļūda),
Ka istaba piešķirta
pēc Dzejnieka nāves tūdaļ.
Čaks nav karoti nolicis
un tik drīz negrasās to nolikt —
Dzīvāks par dzīvajiem
mudina mūs uzturēt soli.
Vēl aizvien rītos
pie draiskās Emīlijas ķēķī
Virtuozi cep pankūkas,
kas pēc Gaiziņa āboliem smeķē,
Apspriežas trepēs
ar veco Kronbergu,
Ka nav vērts tērēt aknas
ar pašdzītu ļergu.
Nedrīkst lepnumu zaudēt
nabadzības dēļ —
Braukšot ar ormani
uz šeņķi jaunnedēļ.
Arī mūsu Omulības klubiņā
šad tad var sastapt viņu —
Gan mazliet savrup trijotnē
ar Mildu un Sudrabiņu.
Mājupceļā mīļi aprauga
avīžkioska vecenīti,
Kurai arī pēc pensijas pielikuma
grūti samaksāt mīti.
Bet mutes varoni,
kas tribīnē plātās ar plaukstu,
Spīvs aiz elkoņa sagrābj:
– Ei, čalīt, nelec par augstu!..
Pats viņdien redzēju Čaku
(tā taisnība svēta!)
Šēnhofa gleznu izstādē
Vidzemes priekšpilsētā.
Kad Brāļu kapos Skrastiņš
skandēja “Mūžības skartos”,
Dzejnieks aiz Mūžīgās uguns
stāvēja šūnakmens vārtos.
Kad uz Mātes Latvijas tēla
nolaidās zīlīte aša,
Šaubu nebij” nevienam —
to sūtījis strēlnieks Saša.
Visgrūtākajos mirkļos
nejūtos nedrošs un švaks,
Jo mans istabas – dvēseles
kaimiņš
visu mūžu ir —
Maestro Čaks.
