Šoreiz no makšķernieku stāstiem nebūs nekas, bet gadās arī tā.
Tas notika pirms pāris nedēļām Baltijas jūras krastā, Miķeļtorņa tuvumā. Precīzu vietu teikt nav jēgas, jo jūra daudziem makšķerniekiem ir un paliek tikai jūra. Pēc principa, ņem savu makšķeri un met ēsmu, kur vēlies, butes pašas skries krastā. Neskries, mīlīši!
Eju un meklējuEsmu viens pats jūras malā un skatos, vai bute nav izbāzusi savas actiņas. Izrādās, nav.Pulksten 14 dienā esmu jūras krastā un līdz aptuveni pulksten 21 izdodas noķert vienu pārīti, kas vairāk atgādina bērnudārza auklīti ar auklējamo. Tātad – pusotra bute. Jūra tik mierīga, cik vien var būt mierīgs spogulis, ja vien nešūpojies pats. Tas uz butēm ir pats sliktākais laiks. Butes šajā laikā ierokas smiltīs un virspusē paliek tikai acu pāris. Tie ir plēsoņas lokatori, kas uzmana katra jūras tūbīša kustību vai arī ievēro, kur viļņu iespaidā nosēžas mazie gliemežvāki ar iespējamo ēsmu iekšpusē. Ja kāds būtu redzējis, kāds ir starta ātrums plekstei, kas ievērojusi potenciālo ēsmu, tad mutes aizvērtos kā jebkura dzinēja galvas vārsti. Es noeju savā iemīļotajā rajonā pie Miķeļtorņa lejā, izritinu copenes, saspraužu smiltīs santehnikas caurules un ļoti priecīgs, ka beidzot esmu krastmalā viens, uzsienu plekstēm domātās sistēmas. Esmu “stāvā sajūsmā“, ka no diviem dienā līdz saulrietam manā spainītī ir tikai divas butes, bet štrunts par to, kas salīdzinoši notika šo stundu viducī.Bute neņem. Ko darīt? Tātad ejam viņu meklēt. Bāzes vietā atstāju vienu makšķeri, bet ar katru no malējām dodos ik pa 20 metriem uz sāniem un izdaru iemetienu. Klusums nežēlīgs, tas jau sāk krist uz nervien. Pasaku arī kādu vārdiņu caur ziediņiem, bet neviens jau tāpat nedzird, jo puķītes jūras smiltīs neaug. Par to man arī liels prieks.
Kļūdas maksā dārgiĻoti bieži arī liela pieredze nospēlē negatīvu lomu, jo kļūsti vienkārši aizmāršīgs, neuzmanīgs un pašpārliecināts. Par to arī saņem samaksu, tieši tādu, kādu saņēmu es.No diviem dienā nesaņēmis ne signālu par kādu plekstes atrašanās vietu, sāku no bāzes vietas malējās makšķeres pārvietot uz sāniem. Ko tas nozīmē? Izmantoju trīs makšķeres un ar malējām (atstājot vidējo uz vietas) sāku attālināties uz katru no iespējamām pusēm. Vienā no vietām, kur bija iemesta kārtējā copene, to izvelkot, protams, konstatēju, ka trūkst garneles. Atlika vien mazliet pateikt sev glaimojošus vārdus un doties uz bāzes vietu pēc jaunas ēsmas. Vecums nenākot viens. Tā ļaudis saka.Vienīgā problēma ir tā, ka nez kāpēc ienāca prātā doma par atlikušo garneļu atstāšanu uz āķiem, bet makšķere taču izvilkta un karājas santehnikas caurulē. Teikšu vienkārši – gatavais āzis!Aizejot uz bāzes vietu, izdomāju, ka tā kā copes nekādas nav, aizsoļošu pār kāpām līdz mašīnai, paņemšu vakaram ko siltāku mugurai un nākšu atpakaļ.Tā arī daru. Pēc brīža, nākot atpakaļ uz jūras malu un pametot acu skatienu uz krastu, redzu, ka kreisajā pusē pie tālākās makšķeres notiek kāda neizprotama kņada. Pirmajā mirklī īsti nevaru saprast, kas tur notiek, jo makšķere atrodas patālu, bet tad ieraugu lielo jūras kaiju, kas ārdās pa ūdens virsmu, bet nekādi negrib vai nespēj atstāties no manas gruntsmakšķeres. Patiesībā jau savulaik esmu sastapies ar šādu jūras kaiju, bet Daugavā, tāpēc aizdomas par to sliktāko versiju man šķiet ļoti pamatotas. Tā arī ir. Pa gabalu redzu, ka manam “Nappa” fīderim ir nolauzts kāds no augšējiem posmiem, bet sākumā vēl nesaprotu, kas notiek. Pieskrējis klāt, ieraugu, ka lielā jūras kaija ir ļoti “saprātīgi“ izvēlējusies jau gatavu ēsmu, kas karājas un smuki plīvo uz manas jūras gruntsmakšķeres. Tam nav nekādas nozīmes, kur ēsma atrodas. Galvenais, ka tā ir redzama. Jandāliņš ne pa jokamJau skrienot, man prātā bija tikai viena doma – ka tikai neizrauj makšķeri no caurules, jo tad spole ir ūdenī un līdz ar to pilnībā norakstāma. Paķeru makšķeri un nedaudz pietinu auklu tā, ka putns ar āķi rīklē (un ne jau vairs ar āķi aiz knābja) zibenīgi izpleš spārnus un raida manā virzienā nepārprotamas skaņas, kas liecina, ka tas varētu arī uzbrukt.Kādu sekundi stāvu un pārdomāju, ko darīt. Vilkt šo lidoni ar metru gariem spārniem pie sevis vai iet klāt.Kaut arī tas ir putns, turklāt izcili cēls visā savā lidojumā, es tomēr esmu par to, ka būs viens lidonis mazāk.Nedaudz pievelku putnu pie sevis, bet, saprazdams, ka jēgas traumēties no šī aptuveni septiņu centimetru garā knābja es neizjūtu nekādas, vienkārši apgriežu auklu…Lielā kaija, nedaudz pikējot, aizlaižas ar visu gruntsmakšķeres sistēmu. Galva gan nedaudz iešķība, bet, cerams, izdzīvos. Savukārt man tāds sīkums – salauzts trešais posms vienam no labākajiem jūras kātiem, kas pieejami Latvijā, esmu šķīries no sistēmas, kas ir paša uzsieta un bija domāta kārtējiem Baltijas jūras rudens mačiem uz jūras veltēm. Jāpriecājas, ka paspēju pieskriet un neļaut putnam izraut makšķeri no santehnikas caurules ūdenī, citādi spolei būtu “vakars uz jūras”. Tāds piedzīvojums. Es vēl tagad brīnos, no kurienes kaija parādījās, jo, ejot uz kāpu pusi, netiku ievērojis nevienu lidoni. Viss notika tik zibenīgi…
