Kādu bērna audzināšanas stilu jūs vairāk atbalstāt, – viņam jāpakļaujas vecāku rīkojumiem, vairāk vai mazāk viņš var darīt, ko grib, vai arī jautājumi tiek risināti kopīgi?
Kādu bērna audzināšanas stilu jūs vairāk atbalstāt, – viņam jāpakļaujas vecāku rīkojumiem, vairāk vai mazāk viņš var darīt, ko grib, vai arī jautājumi tiek risināti kopīgi?
Ilze Brakovska, ģimenē aug divi dēli un meita: – Mūsu ģimenē visi jautājumi tiek risināti kopīgi jau kopš tā laika, kad bērni bija mazi. Tas ir pareizākais variants. Bērns jāuztver kā personība, nevis bēbis. Vienmēr esmu uzklausījusi savējos. Ja kaut kas no viņu vēlmēm man nešķiet pieņemams, tad netrakoju. Pasaku savu viedokli, uzklausu viņējo, bet neliedzu arī izvēlēties savu viedokli. Piemēram, ja tas apģērba gabals viņam liekas labs, lai iet.
No bērna ir jāprasa un tai pašā laikā arī jādod. Ja viņš izpilda manas prasības, tad man attiecīgi jāizpilda viņa prasības un izklaides. Ja ģimenē ir normāla sapratne, tad absurdu prasību no bērnu puses vispār nav. Taču tā ir tāpēc, ka jau, maziem esot, ļāvu viņiem izteikties un uzklausu. Esmu ievērojusi, ka daudzas jaunās mammas no sava bērna tikai prasa. Mazulis var tītīties, spārdīties un bļaut, bet viņas neklausās bērna argumentu, kāpēc. Diāna Bērziņa, Plāņu pamatskolas direktore: – Ģimenē audzinu 19 gadus vecu meitu Kristīni un deviņus gadus vecu dēlu Jāni. Tās metodes, ar kurām audzināju meitu, galīgi neiedarbojas uz jaunāko bērnu. Pēc savas pieredzes varu teikt, ka katrs bērns ir individualitāte un ar viņu jau kopš agras bērnības ir jānodarbojas. Tad agri vai vēlu būs arī rezultāts. Viennozīmīgi esmu par to, ka jautājumus ar bērniem risinām kopīgi. Jāatzīst, meitu bērnībā vairāk lutināju nekā tagad dēlu. Viņam ir savi pienākumi. Kas bērniem, kuri dzīvo pilsētā dzīvoklī, vispār ir ko darīt? Viņiem ir jāiznes atkritumu spainis, ar putekļu sūcēju jāiztīra māja un jāsavāc savas mantas. Laukos bērni ir daudz vairāk nodarbināti. Protams, pienākumi ir arī meitai. Kristīne bērnībā bija ļoti apzinīga, Jancis tāds nav. Esmu no tām mammām, kura joprojām kontrolē bērnu skolas gaitas. Uzskatu, ka pirmajos skolas gados vecākiem bērniem ir jāpalīdz, jāseko līdzi mācību vielai. Reizēm šķiet, ka mammas teikto bērns pat nedzird, bet tā nav. Agri vai vēlu tas tiek sadzirdēts, un mammām par lielu brīnumu bērni bez īpašas mudināšanas paveic ne vien viņiem uzticētos mājas darbus, bet arī patstāvīgi izpilda skolā uzdotos mājas darbus. Jāatzīst, esmu stingra mamma. Man nekas cits neatliek.
Andis Rozītis, divu zēnu tētis: – Uz šo jautājumu atbildu ar pirmo un trešo variantu. Bērnam līdz zināmam vecumam ir jāpakļaujas vecāku rīkojumiem, bet pusaudža vecumā jautājumi jārisina kopīgi, lai bērns saprastu to jēgu.
Mazam bērnam viedoklis par dažām lietām var būt nepareizs, tāpēc vecākiem jābūt konsultantiem, ievirzītājiem uz pareizā ceļa, labiem draugiem un padomdevējiem. Kuram gan bērns prasīs padomu, ja ne tuvākajam draugam? Es uzskatu, ka tie ir vecāki. Kad bērns sasniedz pusaudža vecumu, jebkurš jautājums ir viennozīmīgi jārisina kopā, dodot bērnam iespēju pašam izvēlēties pareizo risinājumu. Ja tas daļēji atšķiras no vecāku domām, vajag pārstāstīt savu viedokli un jautājuma risināšanas iespējas, un pēc tam vēlreiz dot bērnam iespēju izsvērt, kuru viedokli viņš pieņems – vecāku piedāvāto, vai paša izvēlēto.
Irīda Stepīte, būvmateriālu veikala pārdevēja: – Bērni jau nav cirka dzīvnieki, ka viņiem būtu jāpilda vecāku pavēles. Viņi ir cilvēki un personības. Tikai sarunās var panākt vēlamo rezultātu. Es dēlu un meitu nostādu fakta priekšā un ļauju viņiem pašiem izvēlēties vēlamo rīcības variantu. Bērniem pasaku, kāds varētu būt iespējamais iznākums, ja viņi rīkosies, kā paši iecerējuši. Ar 13 gadus veco Pēteri varu mierīgi sarunāt visu, ko vajag. Savukārt ar sešgadīgo Sandu mums iet kā pa kalniem. Dēls ir kluss un mierīgs, bet meitai vienmēr ir savs stingrs viedoklis un dzīves pozīcija, un ietekmēt viņu ir ļoti grūti. Nelīdz arī kliegšanas metode, jo rezultāts ir gluži pretējs – meita tāpat neklausa, bet mammai nervi ir beigti.
Lai meitai būtu kur izlikt savu enerģiju, apmeklējam dziedāšanas nodarbības. Tur viņa var izrādīties un būt uz skatuves. Sandai patīk, ka viņu ievēro. Abi bērni ir ļoti atšķirīgi, tāpēc ir jāmēģina sadzīvot un panākt, lai viņi paklausītu un nespurotos pretī. Domāju, ka vecākiem ar to jārēķinā, ka ne vienmēr bērni paklausīs.
Sanita Lorence, sabiedrisko attiecību speciāliste: – Ģimenē audzinu 12 gadus veco dēlu Reini Jāni un sešgadīgo Dāvi Jēkabu. Ar puikām satieku tieši tik labi, cik man izdodas visu ar pacietību sarunāt. Es atbalstu audzināšanas modeli – jautājumu risināšanu pārrunu ceļā. Tas ir ideāls, uz ko tiekties, jo diemžēl jāatzīst, ka daudzkārt pietrūkst pacietības visu sīki un smalki izskaidrot. Izrunāšanās dod labus rezultātus ilgtermiņā, un šī trakā tīņu laika sākumā, ar ko tagad man nākas saskarties, tas tomēr ir vislabākais ceļš pie puiku ausīm un dvēselēm. Tomēr ir arī lietas, no kurām vecāki vienkārši nevar atkāpties, tā teikt, nepieņemt bērnu iebildes un komentārus un strikti neatkāpties no savām prasībām.
