Jau vidusskolas laikos Cēsīs pilnīgā mierā varēja ilgāku laiku nosēdēt pilsētas centrā uz soliņa un vērot cilvēkus. Man patika iztēloties, ar ko šie cilvēki nodarbojas un kāda ir viņu dzīve. Nu tāda nekaitīga nodarbe iztēles vingrināšanai. Par to atcerējos, izlasot, ka Latvijā notiek interneta aptauja. Tās rīkotāji vēlas uzzināt – kāds ir latvietis. Ja igauņus uzskatām par lēniem, gruzīnus – straujiem un neparedzamiem, frančus – lieliem mīlniekiem, spāņus – karstasinīgiem dejotājiem un vīna baudītājiem, poļus – viltīgiem tirgotājiem, tad kādi esam mēs – mazā tautiņa Baltijas jūras krastā? Nu noteikti jau pacietīgi un izturīgi. Līdzīgi kurmīšiem, kas, ielīduši savās aliņās, purpina zem deguna un lamā pastāvošo iekārtu un valdību. Esam spītīgi – ja ko ieņemam galvā, tad ir diezgan grūti pārliecināt par pretējo. Jā, arī pašlabuma meklētāji. Kādu dienu sarunā ar kolēģi secinājām, ka latvietis uz ātru roku grib kļūt bagāts un varens, tāpēc arī esam valsti tik tālu nolaiduši. Simts gudrās tautas kalpu galvas domā tikai par sev un savu interešu aizstāvībai izdevīgiem darījumiem, nevis par tautu un valsti kopumā. Jau Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste teicis, – ja politiķis kļūst par tirgotāju, tad valsti gaida grūti laiki. Nu tie ir pienākuši, un latvietis ir apjucis, jo nezina, kā dzīvot tālāk.
