Pagājušajā nedēļā uz ielas sastapu divus cilvēkus, kuri “Ziemeļlatvijai” vēlējās izsacīt viedokli par Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanas iespējām.
Pagājušajā nedēļā uz ielas sastapu divus cilvēkus, kuri “Ziemeļlatvijai” vēlējās izsacīt viedokli par Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanas iespējām. Protams, abi bija radikāli negatīvi, akcentējot, ka pašreizējā ir tautas nodevēju valdība.
Viņu argumenti bija visnotaļ saprotami – Latvija zaudēs apmēram divus procentus teritorijas. Ja nu patiešām ar šo zemi neko prātīgu nevarot iesākt, tad tā apsējama ar mežu, un pēc kāda laika valsts iegūtu miljardiem latu lielu peļņu. Nav vienīgi skaidrs, kā šo teritoriju iegūt. Iespējams, ka tikai tad, ja Krievijai pieteiks karu un latvji tajā uzvarēs.
Labējie politiķi vēlas referendumu
Situācija patiesi ir dīvaina, jo sava taisnība ir gan līguma slēgšanas atbalstītājiem, gan pretiniekiem, turklāt abām pusēm ir precīzi juridiski argumenti. Iespējams, tieši tāpēc ir bažas, vai robežlīgums tiks parakstīts. To paredz arī bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš. Visticamāk, ka labējā spārna politiķi Saeimas lēmumu par robežlīguma noslēgšanu pārsūdzēs tiesā, un, no likuma burta raugoties, viņiem ir taisnība — nepieciešams referendums.
Par Abreni sabiedrībā ir četri viedokļi. Vieni uzskata, ka nekādā ziņā to nedrīkst atdot Krievijai, citi domā, ka šo zemes gabalu Krievijai var atdot, saņemot lielu kompensāciju, bet liela iedzīvotāju daļa uzskata, ka Abrene Krievijai jāatdod bez kompensācijas. Protams, ir arī tādi, kuriem Abrenes jautājums ir pilnīgi vienaldzīgs. Jebkurā variantā visam jānotiek likumu ietvaros.
Ja viss norisināsies, kā pašlaik cer lielākā daļa Saeimas deputātu, Valsts prezidente, valdība un Krievijas vēstnieks Latvijā Viktors Kaļužnijs, līgums pie pašreizējiem nosacījumiem parakstāms pavisam drīz. Likumprojektu 8. februārī Saeima skatīs otrajā un galīgajā lasījumā.
Vērojamas dubultmorāles pazīmes
Jāatzīst, ka Putinam, iespējams, būs taisnība, kad, 2005. gadā laikrakstam “Komsomoļskaja Pravda” komentējot attiecības ar Latviju, viņš mīklaini sacīja, ka Latvija dabūšot beigta ēzeļa ausis, nevis Pitalovas rajonu. Pagājušajā nedēļā Krievijas televīzijas kanālā NTV izskanēja visnotaļ ironisks komentārs saistībā ar Abreni: Latvijai jāpieprasa atpakaļ arī savas bijušās kolonijas Āfrikā. Krievija allaž ar kaimiņiem ir runājusi no spēka pozīcijām, un ir pilnīgi skaidrs, ka tā ne mazākajā mērā nepieļauj iespēju revidēt pēc Otrā pasaules kara izveidojušās robežas. Krievijas masu mediji pašlaik ir mīkstinājuši nostāju pret Latviju, jo “tā ir atteikusies no teritoriālām pretenzijām” pret Krieviju.
Jāpiebilst, ka ar šādiem nosacījumiem vai, pareizāk sakot, ar to trūkumu robežlīgumu varēja parakstīt jau sen. Vēl 2005. gada aprīlī tika pieņemta deklarācija “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas robežu”, kurā korekti aprakstīti Latvijas tiesisko pēctecību garantējošie likumi un līgumi, ieskaitot 1920. gadā parakstīto Latvijas un Krievijas Miera līgumu. Protams, juridiskās fineses ir sarežģītas, taču Latvijas elitei pilsoņi var pārmest dubultmorāli, mainot nostāju tik īsā laika posmā.
Teritoriālu pretenziju nav bijis
Latvijas robeža ar Krieviju ir arī Eiropas Savienības (ES) ārējā robeža, un klusībā ES vadītāji ir ieinteresēti, lai līgums būtu parakstīts. Protams, var rīkoties dažādi: Japāna joprojām uzskata, ka četru Kuriļu salu atgūšana ir tikai laika jautājums un tad varēs noslēgt miera līgumu ar Krieviju. Savukārt Eiropas valstis, tostarp arī lepnā Somija, ir atteikušās no pretenzijām atgūt Karēliju, gluži tāpat kā Vācija ir samierinājusies ar Kēnigsbergas (Kaļiņingradas) zaudējumu. Daudz vairāk nekā Latvija ir zaudējušas ne tikai Somija un Vācija, bet arī Rumānija un citas valstis. Radot precedentu to robežu revidēšanai, kuras izveidojās pēc Otrā pasaules kara, līdzšinējā pasaules kārtībā var notikt neparedzami procesi.
Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pirmo reizi izmantoja tiesības piedalīties Saeimas diskusijā par robežlīgumu. Viņa uzskata, ka pēc iespējas ātrāka robežlīguma slēgšana ir Latvijas pienākums pret partneriem ES un NATO. Prezidentes pilnvaru laiks beidzas šā gada jūlijā, un viņa domā, ka pati varētu piedalīties līguma parakstīšanā. Tas būtu ļoti nozīmīgs, turklāt skaists notikums viņas prezidentūras laika izskaņā.
Visu valdību vadītāji un ārlietu ministri kopš neatkarības atjaunošanas starptautiskās sarunās allaž ir uzsvēruši, ka Latvijai nav teritoriālu pretenziju un strīdu ar kaimiņiem par robežām. Latvijai allaž bijis pieņemams robežlīgums, kas atspoguļo tās pašreizējās faktiskās robežas. Diskusijas notika vien par to, kādos vārdos un kādā formā tas izteikts. Robežas juridiskā statusa noregulēšana palīdzēs atrisināt arī daudzus citus ekonomiskus un politiskus jautājumus.
