Iveta Antona Ciemos pie BērnībasZem gaiši zilām debesīm,Pa baltu pieneņu pļavu,Ar smaržīgu kreimeņu pušķi rokāsEs nāku ciemos pie Bērnības savas.Tā ņem mani pie rokasUn ved pa atmiņu takām tālām –Reizē tik ļoti košāmUn pavisam bīstami bālām.Tur skuķēns mazs ar bantēm matos,Ar basām kājām pļavā skrien.Aiz viņas citi bērni pakaļPēc pīpenēm pa pļavu brien.Tur tālāk aploks, dzeloņdrāšu apjozts,Un nākamais, un vēl, un vēl…Tad šķūnis liels, tam ferma blakusUn iekšā ik pa laikam govis mauj.Jau atkal meitēns, tagad fermai blakus:Vaļā laistiem matiem, sandalītēm kājās, Ar saini rokās, bērza žagaru pār plecuGaida nākam ganāmpulku savu.Ved tālāk Bērnība pa atmiņu takām,Aiz rokas tik tur un neatlaiž.Tur māte ar nogurumu skatās,Tur tēvs – dzīve tam matos sirmumu auž.Bērnu pulks līdzās vai diena, vai nakts,Vai vasara silta, vai ziema skarba.Ikviens no viņiem mīļumu prasa,Kad vecāki pārnāk no darba.Ir vieta man mīļa, kurp Bērnība traucas,Ar kalniem un lejām, ķiršiem un ābelēm.Tur lejup no kalna vecmamma steidzas,Kad bērni un mazbērni ierodas ciemā.Iet gadi… Atmiņas palēnām bālē…Steidz dienas… Lēnām pieaugam mēs.Bet sajūtas, izjustās Bērnības zemē,Mūs sameklē, atrod arvien.Lidojumā traucamUz atmiņu spārniemPār laukiem plašiem, Mežiem un grāvjiem.
Citronu saldējuma virpulīDina SmeltereRuna ir par tālo 80. gadu beigām, kad veikali bija izslaucīti ar tukšuma slotu un kliņģeri no debesīm nekrita. Neskatoties uz to, saldējums bija gards un auksts un reti vasarā dabūjams – noteikti retāk, kā to saprot šodien. Bērniem “draudzīgie” veikali mūsu pilsētā piedāvāja rūpniecības preces, ziepes, miltus, pienu un citas neaprakstāmi garlaicīgas lietas. Pat gumijzābakus ar neaptveramu dvingu… Saldējumu tirgoja tam speciāli paredzētā kioskā Raiņa ielā. Jauki, teiktu šodienas auditorija. Aizejiet un augstāk minētajā iestādē sapērciet dučiem saldējumu! Atļaušos piebilst, ka tas bija viens no sapņiem, bet realitāte diktēja savu un saldējuma būdiņa pārsvarā bija slēgta. Atmiņā palikusi sestdiena, karsta jūlija pēcpusdiena, kad saldējuma kiosks tiek ieņemts ar boļševikiem līdzīgu spēku, jo atvests saldējums. Ne ar spalvu uzrakstīt, ne ar vārdiem izstāstīt, cik garšīgs likās dzeltenzaļais citronu saldējums “Vēsma”. Ziņa, ka dod saldējumu, ceļoja no mutes mutē un sasniedza vai sensācijas apmērus. Process sākās ar rindas garuma nomērīšanu. Neatkarīgi no tās apmēriem lielākā daļa, ieskaitot mūs, ievijās nebeidzamajā saldējuma kārotāju virpulī. Domas kavējās vienīgi pie brīnumainajiem trauciņiem ar vēso saldējumu. Pēc neaprakstāmi gara laika nebeidzamo virpuļrindu pārņēma panika, jo vairs nebija papīra glāzīšu, kurās svērt saldējumu. Mani pārņēma nepatīkami vēsas trīsas, neskatoties uz karsto jūlija pēcpusdienu. Mamma, ar kuru kopā piedalījos saldējuma pils iekarošanā, nomierināja, ka nedaudz jāpagaida un saldējuma plūsma atjaunosies. Lai slavēti visi svētie gari, patiešām iztrūkstošās glāzītes ar meteorītisku ātrumu piegādāja, un visi laimīgi tika pie kārotā saldējuma! Neko daudz vēsture nevar pastāstīt par saldējuma ēšanas svētkiem vēlāk šajā pēcpusdienā. Ir klusas aizdomas, ka tie izkusa kā pērnais sniegs pavasarī.Reizēm, ejot garām saldējuma būdiņai, iedomājos par dzīvību, kas tur sita augstu vilni. Tagad tai var paiet garām un to pat nepamanīt.Neatceros vēlāk, ka jelkas būtu garšojis tik labi kā citronsaldējums, ja nu vienīgi saldējuma kokteilis toreiz bērnībā, bet tas jau ir cits stāsts.
Manas bērnības notikums
Monika Kristīne Meļķe Viens no manas bērnības amizantākajiem notikumiem bija mana pirmā došanās Ziemassvētku vakarā uz baznīcu. Man bija, šķiet, gadi trīs vai četri. Ārā bija balts sniedziņš, māju logi izgreznoti ar svecītēm un lampiņām, visu dienu cilvēki trauksmaini skraidīja pa ielām, kurš pie radiniekiem, kurš centās vēl paspēt sagādāt dāvanas, jo Ziemassvētki jau ir īpašs dāvināšanas laiks, bet šoreiz ne par to ir stāsts. Kā jau daudzās ģimenēs, arī manā ir tradīcija Ziemassvētku vakarā doties uz vakara dievkalpojumu, tas ir kā labs nobeigums svētku dienai. Arī tajā gadā devāmies visi kopā uz baznīcu. Kā šodien atceros, ka tajā laikā vēl neizpratu, kāpēc visi turp dodas. Tā pēc garām runām bija laiks beidzot dziedāt svētku dziesmas, protams, ka savas lasītprasmes tajā laikā es vēl nebiju ietrenējusi, lai spētu izlasīt īstos vārdus, bet, būdams sirsnīgs bērns, es baznīcas dziesmu teksta vietā no visas sirds un dvēseles dziedāju: “Kaķīt’s mans, kaķīt’s mans, melns ar baltām ķepiņām.” Laikam mans dziedājums bija gana sirsnīgs un skanīgs, jo vecāki saņēma komplimentu no mācītāja par manu lielo centību.
Drēbes nevis vārīju, bet cepu
Zinaida Bērza Pirmās atmiņas par bērnību man saistās ar ciemošanos pie vecmāmiņas Lūcijas Rankas pusē, Gaujas līčos. Viņa dzīvoja ļoti skaistā vietā, tuvu upei, un krastā ganīja savas govis. Kad pamodos, skrēju pie vecmāmiņas, un viņa man priekšā dziedāja dziesmas. Manās atmiņās tā laika Gaujmala bija skaista, tīra, saulaina, – ne tā, kā tagad, kad krasti ir aizauguši un bebri sacēluši aizsprostus.Maziņa biju kautrīgs bērns, taču tāpat netīšām gadījās pastrādāt palaidnības. Kad man bija četri gadi, izdomāju vārīt drēbes uz elektriskās plītiņas, jo mamma taču tā darīja! Tikai man neienāca prātā, ka noteikti ir vajadzīgs katls ar ūdeni. Drēbes uzliku tieši uz plītiņas. Cik daudz tās cieta, gan vairs nevaru pateikt.No savas bērnības arī atceros, kā mamma un mammas māsa kāzās un citos lielos godos gatavoja ēdienu. Es gāju viņām līdzi. Agrāk kāzas cilvēki rīkoja ļoti lielas. Saimniece dzīvoja kāzu mājās jau no trešdienas – cepa un vārīja. No skolas laika Blomē atmiņā palicis, kā puikas meta meiteņu somas uz skapja augšas, kur netikām klāt. Viens zēns man noņēma lakatu un vēl tagad nav atdevis. Oktobrēni, pionieri un komjaunieši mums bija pašas par sevi saprotamas lietas, un gribējās tajos stāties. Skatoties tā laika fotogrāfijas, visiem skolēniem ir baltas blūzes un kaklauti. Visam bija jābūt tīram, izgludinātam. Konfliktsituācijas ar skolotājiem bija par svārku garumu. Kad mācījos pamatskolā, modē bija ļoti īsi svārki, skolotāju skatījumā – pārāk īsi. Svārkus mēs, meitenes, šuvām pašas. Man un mammai Blomē arī bija ļoti laba šuvēja, Līnas tante. Gaidīju, kad varēšu iet pie viņas uz laikošanu, jo tā man bija ļoti interesanta pasaule. Līnas tante šuva ļoti skaistas kleitas ar žabo un kruzuļiem no raiba zīda. Veikalos toreiz glīts, moderns apģērbs bija deficīts. Mans skolas laiks un jaunība ir saistīti arī ar “Ieviņu” (Smiltenes Tautas deju ansamblis – redakcijas piezīme), kas man bija liela dzīves skola papildu mācībām īstajā skolā. Dejoju no 9. klases jeb 1976. gada, kad kolektīvs vēl nebija ieguvis TDA nosaukumu. Tikko uz Smilteni bija atnākusi strādāt Ieva Adāviča. Mēs bijām kolektīva pirmais sastāvs. “Ieviņā” satiku savu nākamo vīru Gunāru. Kad 1982. gadā apprecējāmies, mūsu kāzās bija visa “Ieviņa”.
Strādāju no saullēkta līdz saulrietam
Valija Nadziņa Mana bērnība bija skaista, balstīta uz lauku cilvēka dabas mīlestību un darba iepazīšanu. Tagadējai jaunatnei tas ir pavisam svešs. Mūsu ģimenei Trikātas pagastā bija lauku saimniecība ar visiem lopiņiem. Ģimenē auga četri bērni. Mums, jaunākajiem bērniem, bija jābaro cālīši un vistiņas, lielākie rūpējās par teliņiem un kumeļiem. Tā pamazām augām, iepazinām dabu, visu skaisto, kas mums ir apkārt. Vecāki iemācīja saprast, ka viss skaistais un dzīvē nepieciešamais rodas tikai darba rezultātā. Kamēr pieaugušie gulēja diendusu, mums pavisam pašsaprotama un ierasta nodarbe bija sakapāt lapas un kāpostus rukšiem launagam. Biju ļoti pieradināta pie darba. Protams, mums ne vienmēr tas patika, bet mēs mācījāmies saprast no vecākajiem brāļiem un māsām, cik svarīgi ir paveikt savus pienākumus. Redzot, kā viņi strādā, nemaz prātā nenāca, ka mūs kāds žēlos, ka varam nedarīt kaut ko vai gaidīt, lai kāds izdara mūsu vietā. Tādu situāciju laukos nebija.Bērnībā bija visādi jaukumi un arī blēņas. Atceros, ka kaķim pie astes piesējām sērkociņu kastīti. Viņš skrēja pa māju un brēca. Vistām, cāļu mātēm, sējām kabatlakatiņus kā priekšautus, lai tās izskatītos pēc saimniecēm. Savukārt sestdienās no launaga laika mums sākās svētki – darbi tika pārtraukti, jo visu pakārtojām vakaram: tika uzklāta balta galda sega, galdā celts kaut kas garšīgs, bija izkurināta pirts. Mielojāmies ar karašiņu un jauno medu. Svētdienās nekad nestrādājām, izņemot lopiņu barošanu vai zirgu izlaišanu ganībās. Šajās dienās strādājām tikai ārkārtas gadījumos, pārējās gan – no saullēkta līdz saules rietam. Svētdien pusdienās ikreiz bija paredzēts kas labāks kā darbadienās. Mātei mugurā bija balts priekšauts un galvā balts lakatinš, bērni arī bijām nedaudz uzposti ar tīrākiem lindrakiem, bikšelēm un cepurītēm. Tam bija savs skaistums un jaukums. Svētdienās gājām ogot – lasījām avenes vai zemenes. Tas bija patīkamais darbs. Bērnībā piedzīvots daudz interesanta un skaista. Tētis svētdienās mīlēja lasīt Bībeli, kādreiz bija pārrunas par šo tēmu, jo ģimenē visi bijām luterticīgi. Gājām Trikātas baznīcā, visi bijām iesvētīti un kristīti. Katru svētdienu baznīcu nesanāca apmeklēt, taču no mājas dzirdējām, kā iezvanīja svētrītu. Tēvs bieži vien uzpasēja, kurā laikā skanēs zvans, un sauca mūs klausīties. Visi saskrējām pagalmā un klusībā baudījām Trikātas baznīcas zvana skaņas.
Kā šodien atceros
Madara Mūrniece “Pa kuru laiku?” jautā mamma, dzirdot, kā es priecājos par savu tuvojošos 20 gadu jubileju.“Pa 20 gadiem!” es ar smaidu sejā atbildu. Šī dzimšanas diena būs citādāka, nekā tās pirms pieciem, desmit gadiem. Kā šodien atceros, kā tētis manas dzimšanas dienas priekšvakarā žāvēja zušus. Kas šobrīd ir dārga delikatese, toreiz bija neatņemama svētku sastāvdaļa. Nereti es biju tā, kas atstāja žāvētavas vāku puspavērtu, jo man taču tik ļoti gribējās uzzināt, kā top manas dzimšanas dienas mielasts. Tētis tad ļoti dusmojās, un arī es, jo tiku sabārta. Taču toreiz dusmas bija viegli gaistošas – ātri vien atradās kāds ziediņš, kāds kukainītis, pie kā piesiet domas un viss sliktais pazuda kā nebijis.Drīz klāt būs arī vasaras saulgrieži – Līgo vakars un Jāņi. Arī šiem svētkiem reiz bija pavisam cita „garša”. Dzīvojot laukos, māja allaž bija pilna meža un pļavas augu. Katrā istabas stūrī un pažobelē smaržoja meijas, uz grīdas tika izkaisītas vilkvālīšu lapas un papardes, visas mājās pieejamās vāzes bija pilnas ar skalbēm, ozolītēm, nārbuļiem un citiem pļavas ziediem. Līgo dienā tika siets siers, mamma cepa speķa pīrāgus, vakarā pie ugunskura ar vecmammu dziedājām Līgo dziesmas. Māja izpušķota, skaista un smaržīga, nav bijusi jau sen. Kāpēc? Traucē aizņemtība un vēlme uzturēt dzīvojamās telpas kārtībā. Kādreiz pa kādam bērza zariņam iespraužu kādā stūrī, bet tas tikai tā – simboliski. Vieglāk ir nopirkt veikalā spainīti šašlika, kvasa pudeli un ieslēgt radio vai televizoru, lai pašam nebūtu jādzied. Vienīgā tradīcija, kas saglabājusies cauri laikam, ir vainagu pīšana – bez tā nu nevar.Jūlijā pie manis vienmēr viesojās māsīca un brālēns. Esam vienaudži, arī vienlīdz dulli. Kad viņi ieradās, visi zināja – „Kauliņos” miera nebūs. Ko tik mēs – bērni – neizdomājām! Būvējām plostus un koka būdiņas, slepus barojām mūsu suni ar kotletēm, kas toreiz bija stingri aizliegts, šuvām lellēm kleitas, ķērām zivis piemājas dīķī, vienmēr iepinot auklu ar pludiņu pretējā krasta krūmos. Daži tur karājās vairākas vasaras pēc kārtas, līdz izdomājām būvēt garu laipu pāri visam dīķim (tas bija ļoti mazs un šaurs), lai tos atpiņķerētu no kārkliem. Tas mums izdevās, lai gan tā bija nedrošākā laipa, kāda jebkad bijusi mūsu piemājas dīķi. Ar katru gadu arvien vairāk zūd bezrūpība, ar kādu kādreiz tika sagaidīta vasara. Kādreiz šis gadalaiks man saistījās ar plostu būvēšanu, meža zemeņu lasīšanu un to saldo smaržu, stundām ilgu peldi tuvējā ezerā un gulēšanu sienā. Tagad – ar mācībām saistīto stresu, centieniem nopelnīt savu naudu, lai mazinātu finansiālo atkarību no vecākiem, ar baiļošanos par neskaidro nākotni… un pa retam izdodas uzlēkt uz velosipēda un aizbraukt uz ezeru nopeldēties un paklausīties, kā kaut kur tālumā dzied lakstīgalas. Tādas vasaras un tādas dzimšanas dienas, kā bija kādreiz, nebūs nekad. Nebūs ne labāk, ne sliktāk – būs savādāk. Kā? Tad jau redzēs.
Simts jauku atmiņu
Ingūna JohansoneManai bērnībai ir Rūjienas šokolādes un atsvaidzinošā Vēsmas saldējuma garša. Tā ir kā saules pieliets, bet mazliet no nezināmā biedējošs piepilsētas mežs, kur gājām lasīt mellenes. Mana bērnība ir kā dzeltena pieneņu pļava, kurā paslēpties no biešu kaplēšanas vai darba siltumnīcā, kas tik un tā izrādījās neizbēgams pasākums. Tā smaržo pēc Rūjas upes rīta agrumā, kad tur mētāju makšķerkātu, cenšoties noķert vismaz vienu zivi. Kaķim, protams, kaimiņu, jo sava man vēl nav. Mana bērnība ir mīļa kā vecmāmiņa ar baltu lakatiņu galvā un priekšautiņu ap vidu, kas tevi neizlaiž no acīm ne uz mirkli un kaut kur palaiž ārpus pagalma vien tad, ja tur ies arī Marita, kas ir visnotaļ kārtīga un laba meitene. Lielākie nedarbi bērnībā bija vecmāmiņas kaitināšana, kad viņa bija spiesta skraidīt gar upes pretējo krastu bailēs par mazmeitiņas drošību, kura pārpeldējusi Rūju. Piedod, vecmāmiņ! Bērnībā mēs vēl nezinām, cik ļoti vecāki un vēl vairāk vecvecāki baidās par saviem bērniem. Manā nedarbu kontā ir arī daži apzagti dārzi, kur drebošu sirdi tiek čiepti puszaļi āboli un pat zemenes. Ak, piedodiet mazdārziņu īpašnieki! Mana bērnība ir laiks, kad zāle patiešām bija zaļāka, debesis – zilākas, Laimas ”Vāverītes” un „Lācīši” garšoja daudz gardāk, jo bija liels retums, bet palaidnības bija drusku pat mīļas.Mana bērnība pārsvarā pagāja Rūjienā pie vecmāmiņas, jo mammai un tētim bija jāstrādā. Bērnudārzs „nespīdēja” vai, precīzāk, mana rinda iet dārziņā pienāca dažus mēnešus pirms iešanas skolā. Savukārt skolas laiks pagāja Valkā, bet vasaras atkal – Rūjienā. Es biju ābečnieks (tas ir tāds bērns, kuram jāiet sagatavošanas klasē) un man tik ļoti nepatika lasīt, ka vēl tagad spilgti acu priekšā redzu to vienīgo lapu Ābecē ar P burtu, ko nemitīgi atlasīju vecmāmiņai. Diendienā un daudz. Maza esot, es ļoti priecājos, ka vecmāmiņa nespēj atcerēties, ka par pīlītēm viņa klausījās jau pirms nedēļas un, iespējams, arī pirms mēneša. Bet lasīt man nācās iemācīties tāpat. Kaut negribēju. Vai tad es spēju iedomāties, ka mans darbs būs saistīts tieši ar lasīšanu? Kad lasītprasme tika apgūta, ar grāmatu palīdzību es nokļuvu pavisam citā pasaulē – man tā patika pazust Aizspogulijā vai kopā ar Guliveru – mazo cilvēciņu zemē. Mums katram ir savas bērnības atmiņas un tajās pakavēties ir tikpat jauki, kā bērnībā iejusties grāmatu varoņu tēlā. Ja mūsdienās mēs ļoti daudz vaimanājam, ka daudziem un mums pašiem, protams, arī pietrūkst dažādu materiālu lietu, tad, atceroties savus bērnības gadus, tādas sajūtas atmiņā neataust. Jā, mēs bērnībā Rūjienas centra blice stundām kvernējām pie saldējuma kioska gaidot, kad beidzot parādīsies pārdevēja ar tačkā saliktām saldējuma kastēm. Ak Dievs, kas tā bija par laimes sajūtu! Jā, brauc! Un trīsoņa vēderā – varbūt būs brūnais saldējums?! Nereti, lai tiktu pie šokolādes saldējuma, vispirms bija jāapēd kaste augļu saldējuma un nedaudz gardākā Vēsma. Arī kapeiciņas no vecmāmiņas un onkuļa bija reizēm jāizdīc ar lielu neatlaidību, bet vai tāpēc bērnība šķita drūma? Nē. To drūmāku nepadarīja arī tas, ka skapis nebija piebāzts ar nez kādām importa drēbēm un pie smukākas kleitas varēja tikt tikai ar šuvējas palīdzību. Manā bērnībā nebija arī televizora un telefona, bet kaut kā nešķiet, ka tāpēc biju apdalīta. Man bija grāmatas, ģimene, draugi. Man bija „kazaki razboiņiki”, slidošana uz aizsalušās pārplūdušās pļavas, peldēšanās un braukšana ar laivu, vasarās nakšņošana teltī un nakts piedzīvojumi, kas bija jāsastrādā tā, lai visu uzmanošie draudzenes vecāki nepamanītu mūsu varoņdarbus. Man bija arī celšanās 5 vai 6 no rīta, lai brīvprātīgi dotos nīstajās biešu vagās un nopelnītu naudu magnetofonam. Tādam lielam ar lentēm.Un kas bija jūsu bērnībā? 100 jauku un gaišu atmiņu, vai ne? Piesēdiet brīdi un padomājiet! Jācer, ka arī jums drūmie un sāpīgie notikumi no bērnības atmiņām pazuduši daudz vieglāk nekā tie, kas nospiež pieaugušo plecus un sirdi. Ak, ja mēs prastu priecāties par to, kas ir, nevis bēdāties par to, kā nav ne tikai bērnībā, bet visu mūžu! To jums arī novēlu.
