Šomēnes teju vai katru dienu nākas sastapties vai sazvanīties ar kādu blomēnieti, lai atkal un atkal uzklausītu pārdomas par cilvēku savstarpējām attiecībām. Viens no biežāk dzirdētajiem vārdiem šajās sarunās ir – kauns.
Kādas attiecību šķautnes var atklāt viena balti sarkana plastmasas lente, kas savieno melnbaltus sētas mietus. “Mērnieku laiki” nobāl…
Tāpēc mazliet skumji, ka tas notiek tieši Blomē. Sevi tā īsti par blomēnieti neuzskatu vēl joprojām, kaut gan pagastā dzīvoju jau 13 gadus. Kāpēc? Tāpēc, ka iedzimtajiem blomēniešiem piemīt lepnums labākajā nozīmē, uz kuru nevaru pretendēt.
Man Blome ir arī bērnības atmiņu vieta, kur pilsētas bērnam bija iespēja izgaršot svaigi slaukta piena putas un kur Nigras stāvajos Steģu gravas krastos auga tik saldas avenes, kādu tagad vienkārši nav. Milzīgie agro kartupeļu lauki un kravas mašīnas ceļā uz Ļeņingradu. “Uzvarieši,” tas pieaugušo sarunās skanēja nedaudz noslēpumaini.
Cilvēks aug. Zūd daļa ilūziju, uz lietām un vietām skatāmies ar objektīvāku skatu. Sabrūk ne viens vien kāršu namiņš. Šā mēneša notikumi liek pārdomāt, cik trausla ir cilvēku savstarpējo attiecību robeža un kā, iespējams, nepārdomāts un steigā pieņemts lēmums var izraisīt lavīnas efektu.
Kauns – tas ir tāds neizmērāms lielums, kas ar gadiem izkristalizējas cilvēkā un iet roku rokā ar sirdsapziņu. Tāpēc vecā kaluma blomēniešiem šo jezgu ir pārdzīvot visgrūtāk.
Teic, ka vecu koku pārstādīt ir visgrūtāk. Bet ir arī stāsts par stādu, kuru iestāda svešā zemē. Tas vai nu nīkuļo, vai lekni aug, un ir vēl trešais variants – tas uzkundzējas un nomāc visu, kas apkārt. Tomēr mani neatstāj pārliecība, ka stāstam par latvāņiem Latvijas laukos nav pilnīgi nekādas līdzības ar cilvēku attiecībām manā pagastā.
