Nejauši man acu priekšā pagadījās kāds uzmundrinošs un dzīves jēgu izskaidrojošs domu grauds. Tas skanēja aptuveni tā: “Kad tu dari kaut ko no sirds, negaidot neko pretim, kāds Tavā Liktens grāmatā izdara piezīmes… tādus kā plusus. Lai kādu dienu tu saņemtu pārsteigumu pilnu atalgojumu.”
Izlasot šīs rindas, neviļus aizdomājos par cilvēkiem, kuri, nedomājot un neskaitot šos īpašos plusus, nevar ne dienu nodzīvot bez pozitīvisma, sirsnības un kāda laba darba. Paldies Dievam, šādu cilvēku ir daudz, kuri rūpējas par kādu – par vientuļu kaimiņu večiņu, par grūtībās nonākušu draugu vai kolēģi, par pamestu suni vai kaķi. Un ne jau tikai šie manis pieminētie darbi uzskatāmi par labajiem. Ir virkne arī citu – kaut vai īstajā vietā un laikā pateikts labs vārds un stiprinošs apskāviens. Pieļauju, ka šie cilvēki nemaz nevar dzīvot citādāk, jo viņos ir ieprogrammēts nebūt vienaldzīgiem, ar saltu sirdi un attieksmi, kas vēsta – tas neattiecas uz mani, tāpēc, lūdzu, netraucējiet. Šie ļaudis dzīvo ar apziņu – pasaule kļūs kaut vai par niecīga smilšu graudiņa svaru labāka, ja atbalstīšu, uzklausīšu, ja varēšu – palīdzēšu. Par to kārtējo reizi pārliecinājos šonedēļ. Satikos ar kādu sirmu kundzi, kurai nav vienaldzīgs pamesto dzīvnieku liktenis. Viņa no drošas bada nāves un cilvēku cietsirdības izglābusi varenu runci. Pensionāre nespēja noskatīties, ka līdzcilvēki nabaga paklīdeni spārdīja kājām. Joprojām kaķis, ieraugot svešiniekus, trīc pie visām miesām un mēģina kā bērns paslēpties savas glābējas azotē. Esmu pārliecināta, ka katram no mums ir savs stāsts par šādiem cilvēkiem.
