Velga Krile
* * *
Ak, jūra šodien pieplakusi kaijām –
Ar gļotām, vientulību, pazudušiem kuģiem,
Ar slīkoņiem tā piespiedusies klāt –
Tik visu neaptveramā pie baltiem putniem.
“Kad esmu laimīga, es gribu maza būt,” –
Tā jūra čukst un čukst kā milža sirds,
Un vētrā sapņotājs iet sagūstīt
Kā ticēdams no bezgalības pilienu,
Un baltie putni, redzi, visur ir,
Tie mūžam sēž un bākas kailās rokas,
Un jūra čukst un čukst kā milža sirds,
Kā gribētu, lai sieva viņai notic,
Tā sieva lakatā, kas kāpās dzīvi stāv –
Un varbūt nesagaidīs, it nekad varbūt,
Un jūra, uzticība, mīlestība, nāve,
Kad laimīgas, grib ļoti mazas būt…
Līga
… par dzeju
Dzeja dzīvo man apkārt
Bērzu, ozolu un liepu šalkās.
Dzeja dejo man apkārt
Gumijas zābakos lietainās dienās.
Dzeja šūpo man apkārt
Strazdu, cīruļu un bezdelīgu dziesmās.
Dzeja spīd visur kā gaismas stars,
Sirds to pa gabaliņam lauž
Un pelēko vientulību zvaigznēs sedz.
* * *
Dzejām rindu vākšana
Ir kā sēņošana silā,
Katra sēnīte viens vārds,
Sajūta un redzējums.
Meža dziļais klusums
Dieva pieskāriens man.
* * *
Caur zaļo lauku lapām
Dzeja dej uz manām rokām,
Un es padzeros no atmiņām siltām,
Pārvēršot tās dzejas rindās:
“Dzīvība un nāve ir viens,
Mūžība – viņu mērs.”
Mārīte Pommere
* * *
Es nevaru paņemt atvaļinājumu
no savas dzīves,
Atpūsties, aizbraukt,
padzīvot citu dzīvi, līdzās.
Nevaru nolikt bēdu
lai izsāp citreiz,
Samudžinātu pavedienu
vēlāk atšķetināt.
Manā dzīves karnevālā
mainās tērpi un maskas,
Bet viss notiek tagad
un tepatās.
Marika Svīķe
Tepat vien
Tam, kas bijis, nav nozīmes vairs.
To, kas būs, varam vien minēt.
Visam pāri tikai šis mirklis,
Ko pat nespējam noturēt.
Bet tepat vien ir mūsu labākās dienas,
Lai gan sapņos kāds gājputns sauc
Aizlidot prom no šīszemes ziemas
Uz vietu, kur saules daudz,
Kur debesīm vasaras smarža,
Kur tauriņi dejo kā pasakā,
Kas laimīgiem vārdiem vien rakstīta…
Bet jāpaliek vien tepat – šajā stāstā,
Mācoties neapmaldīties, –
Zāle zaļāka citur nebūs,
Un citur ar tevi būs tas pats Dievs.
Smaida Maskina
Bērna acis
Ja skatītos mēs pasaulē ar bērna acīm,
Tad redzētu mēs savu dzīvi savādāk.
Mēs dzīvotu ar bērna dvēselīti tīro,
Viens otru vairāk cienot, mīlot.
Ja dzīvotu mēs dzīvi tikpat vienkārši,
Kā bērns to saprot, nepārspīlējot,
Ar sirdi tīru un atvērtu,
Dzīves sapņi mums sen jau ziedētu.
Ja smietos mēs ar bērna prieka smiekliem
Par visu, ko mums dzīve dod un nedod,
Ar prieku viens otram pretī ietu,
Siltu roku priekā spētu otram padot.
Ja mīlētu mēs tik pat mīļi,
Kā mazā bērna sirds to prot,
Mēs dzīvotu savu dzīvi
Ar sirdi, kas mīlestību prot izstarot.
Būsim reizēm dzīvē kā bērni,
Lai varam sauli vairāk savā sirdī laist,
Ieskatīsimies biežāk otram acīs,
Lai dvēseles siltumu dzīvē rastu.
Jau augusts
Tu, mēnesi august bagātais,
Ar saules krellēm tavas rokas vērtas.
Tīrumos čukst zeltainas rudzu druvas,
Drīz būs svaigs maizes klaips uz galda.
Rītos rasas sidrabs sabirst zālē,
Caur miglu dārzā ābeles brien.
Tām āboli sārti pilnas rokas,
Zari ar laiku smaguma sarod.
Rožu krūmi ar ziediem pildās,
Spārniem zaigojot taureņi skūpstās.
Lilliju zvani sarkst un bālē,
Varavīksne koša ziedos plaukst.
Pīlādžiem arī jau vaidziņi tvīkst,
Lazdās riekstu tik daudz riest.
Sēņu cepures krāsojas sūnās,
Lasot tās prieku izjūti sevī.
Un es ieskatos kā mežā virši
Sāk iekrāsot rozā matus.
Kā kamenes, bites nāk ciemoties,
Uz spārnu galiem vasaru projām nes.
Un kļūst man sirdī nelāgi, skumji,
Ka vasara tik ātri aizskrējusi.
Pļavu krāsaino aizkaru aizvērusi,
Debesīs daudz dzirkstošu zvaigžņu sasējusi.
Indra Brūvere-Daruliene
* * *
Piedzimšana, pilna nedrošības un baiļu
Tu mani aijā līdz miegam
Tu mani aijā līdz pamostos
Tikai tā es sajūtos drošībā –
Ar tavu skatienu skatos
Ar tavu smaidu es smaidu
Mans izbrīns ir tavs izbrīns
Tavas bailes arī ir manējās
Mammu, nebaidies!
Anita Anitīna
* * *
Nevar nokavēt dzīvi,
Ja rokas ar miltiem un
mīklu,
Silta uguns pavardā kuras,
Ir labas domas un prāts,
Sirds pārpilna mīlestības
Pret tuvākajiem un tāliem.
Ja gaida un zina, ka atnāks,
Un prot redzēt, kā
bērzi zied.
Dzīvi var nokavēt,
Pusrikšus caur dienām skrienot,
Darot simtu un vienu darbu,
Starp kuriem lēni drūp prieks;
Ja vārdu “es mīlu” vietā
Allaž skan “nav laika, nav laika”
Un vienīgais mierinājums –
Sirds, kas Ziemsvētku
dziesmu dzied.
Nevar nokavēt dzīvi,
Skatoties mākoņos baltos,
Vērojot, bite kā medu
No puķēm kārīgi sūc,
Izdarot darbu, par kuru
Varbūt pat nepateiks paldies…
Nevar nokavēt dzīvi,
Ja vien gribam mēs tajā būt.
Zane Brūvere-Kvēpa
Vasara laukos
Pietiks lūrēt ekrānos,
Jādodas ir zaļumos!
Tētis, mamma, abi brāļi
Brauc uz laukiem, kur ir cāļi.
Omei priekā ataust vaigs –
Skat, kā pagājis ir laiks!
Lielais brālis skolā ies,
Mazais staigā jau, ka prieks.
Ome neļauj sēdēt dīkā –
Kamēr mamma dārzā līkņā,
Tētis labo veco šķūni,
Bērniem jānolasa krūmi.
Laukos nevar tēlot spoku –
Vajag pulka čaklu roku!
Paspēt vistām graudus kaisīt,
Izkaltušo dārzu laistīt!
Lielais brālis iet uz aku,
Mazais brālis tipu, tapu
Līdzi iet un soļus skaita –
Abiem līdzīga ir gaita.
Dienas laukos paiet ātri,
Aizmirsušies viedekrāni.
“Eko”, mamma nočukst klusi,
Dodoties uz Rīgas pusi.
* * *
Vecāki naktīs neguļ.
Viltīgi kā gliemji viņi
Mūs noliek gulēt. Bet paši?
Paši sačukstas klusi,
Virina ledusskapja durvis
Un smejas, un skatās filmas.
Vecāki naktīs neguļ.
No rīta mamma ir zombijs
Un dzer kafijas divas.
Bet tētis? Tētim darbs
sākas divos.
Vecāki neguļ naktīs.
Viņi domā, ka dienas par īsu,
Bet paši no darba nāk sešos.
Vecāki naktīs neguļ.
Bet varbūt tā man tikai liekas?
Agnis Adienis
Latvija rakstos
Manas paša rokas
Savas rakstu zīmes rod.
Mūsu asinis
Uz karoga kā ticība
Un balta krāsa
Tā gaisma kā cerība
Savas asinis pār dzimteni lējuši
Savus prātus Latvijā kaluši.
Mēs par savu dzimteni
Karogu mastā
Sarkanbaltsarkano ceļam.
Un stāstām visai pasaulei,
Kas mēs esam,
No kurienes mēs nākam
Un ko mēs – jums –
Visai pasaulei mācīsim.
Savu mīlestību pret Latviju
Kā vārdu “patriotisms”
Mutē izgaršoju,
Uz savas ādas izjūtu.
Mēs, kas latvju bērni
Dzimuši vai kļuvuši par tādiem,
Vienoti savā ticībā
Par savu zemi
Kritīsim un atkal celsimies,
Ņemsim par ieroci
Savu bagāto valodu
Un ar sirdi, prātu, dvēseli
Sauksim visi kopā:
“Par Latviju!”
Latvju rakstos
Es savu zemi mīlu.
Caur rakstiem
Mūsu senčus jūtu.
Caur rakstiem
spēkus smeļu.
Savu rakstu rakstītājs
Mīlestību patriotismā aužu
Kā Latvijā tā valodā,
Kā valodā tā tautā,
Savā zemē
Rakstu rakstā aužu.
Mīlestība kā patriotisms
pret savu zemi.
Latvija ir valsts,
Bet tauta –
Tās spēks.
Par Latviju!
Mārtiņš Mārcis Leimanis
Ēnai
Tevi neviens nelūdza,
bet Tu biji ar viņiem.
Iztiku arī bez Tevis,
ticēju, ka to varu.
Zvaigžņotā naktī atslīdēji
un atspīdēji līdz rītam.
Kas Tu esi par Ēnu?
Ja dzīvo vien tumsā…
Tu domā, ka esi ar mani.
Apdomā vēlreiz.
Tu triecies vien tumsā,
Tikai tumsā, piķa tumsā.
Kas Tu esi par Ēnu?
Ja dzīvo bez gaismas…
Iepazini soļus, ne pēdas,
un atprasījies pa retam.
Kas Tu esi par Ēnu?
Ja naktīs vien paliec…
Tu domā, ka pazīsti mani.
Apdomā vēlreiz…
Ja atprasījies, tad
aizej pavisam.
Ja nāc, tad nāc
un paliec līdz beigām…
Aija Ābena
Bērni uz skolu
Ar zilu vainagu galvā
Dārzā gladiolas zied.
Pat putni pieklusuši,
Rudens pulkstenis iet.
Lietus visās malās,
Vēja zvaniņi dzied.
Nu ir vasariņa galā,
Laiks uz skolu iet.
Aiz mākoņa saule smej,
Dārzā gladiolas zied.
Ir gan labi šai pasaulei –
Bērni uz skolu iet.
Elīna Kubuliņa-Vilne
Pretī rudenim
Pār liesmainu
Dardedzes tiltu
Saule rudenim
Pretī dodas,
Lapu zeltā kā
Dimanta pogas
Rasas asaras rodas.
Dārzos pāragra
Salna sudrabainu
Rītu atnesusi
Un mežģīņu
Aizkarus smalkus
Ziediem piekārusi.
Dzidri āboli
Smaržo pēc medus,
Visapkārt pietvīkuši
Sārti brūkleņsili,
Un skumjas atvadas
Māj miķelīši zili.
Krīt zīles un
Septembra zvaigznes,
Un upe pēdējos
Vasaras čukstus
Sev līdzi aiznes.
Klaips tīras Mīlestības
Dievs ar Mīlestību savus
Zemes tīrumus apsēja,
Ar Mīlestību ražu novāca,
Mīlestības dzirnavās
Visu šajā dzīvē vētīja,
Mīlestības vārdā no
Pelavām šķiroja un svētīja,
Mīlestībā līdz miltu
Baltumam samala,
Mīlestību katrā mīklas
Gabaliņā mīcīja,
Ar Mīlestību simtiem
Klaipu īstas rudzu
Maizes izcepa.
Un tad katram dzīvē
Šajā vienu Mīlestības
Klaipu sniedza,
It nevienam savu
Sirdi neaizliedza.
Rudens asaras
Manās kabatās,
Plaukstās, matos
Rudens asaras.
Par ko tu raudi, rudeni?
Vai par lapām,
Kuras kailo
Koku pametušas?
Vai par pēdējo
Putnu dziesmām minorā?
Vai par bērniem,
Kuri vieni salst
Bez mātes
Siltās plaukstas?
Vai par tautu,
Kuras gara gaisma
Lēnām dziest?
Vai par to,
Ka arī tev reiz
Būs jāaiziet
Un jāatstāj šī
Pasaule ziemai,
Kura tavai sirdij
Nosalt liek?
Iveta R.
* * *
nesaki ardievas man
pasaki labāk
tiksimies drīz
kā vilciena sliedes
šai dzīvē mēs esam
kurām tikties
ar likumu liegts
kaut vienmēr blakus tās iet
bet nesatiekas
nesaskaras
tomēr vienai bez otras
tām neiztikt
apvāršņa ilūzija
tur satiekas sliedes
tamdēļ Tev lūdzu
nesaki ardievas
saki man labāk
blakus mēs iesim
atkal rīt
kopā līdz apvārsnim
* * *
Rudeni, rudeni, neesi skarbs,
Vēl krūtīs deg vasaras glāsts.
Vēl atmiņās klusa skan balss,
Ko vasara dāvāja man.
Bet rudens jau nedzird,
Un lapas tas raibraibas krāso.
Steidzīgs ir rudenim laiks;
Izgaist uz mūžu vasaras stāsts.
Rudeni, rudeni, nedari tā,
Atļauj man palikt vasarā.
Atļauj man saglabāt mirkli,
Kad pasakai ticēju es.
Regīna Melzoba
Ciemiņš
Man saka –
Uz Zemes šīs
Es tikai ciemiņš
Uz neilgu laiku esmu.
Ar prieku, bēdām
Un darbu savu.
Man saka –
Šis ceļš ērkšķains,
Stāvs un kalnains būs.
Tas vīsies gar
Kalnu aizu
Un arī pa ieleju
Dziļu varbūt.
Šis ceļš nebūs viegls,
Tas jānoiet pašai
Man būs.
Vienai vai kopā
Ar kādu.
Bet jānoiet!
Es zinu –
Uz Zemes šīs
Es tikai ciemiņš
Uz neilgu laiku esmu.
Bet tur – tālāk,
Debesīs,
Manas mājas
Mūžīgās būs.
Kopā ar Tevi,
Jēzu!
Kopā ar Tevi,
Mans Dievs!
Mēs Mūžībā
Savas mājas
Kopsim
Un turēsim svētas!
Sveces liesma
Ja tevī spoža sveces liesma
mirgo,
Ja pat saules gaišums
nelīdzinās tai,
Tad zini, sveces liesmu spožo
Ir tevī aizdedzis
Pats Dievs.
Viņš zina, kura svece mirgos,
Viņš zina, kura svece degs.
Viņš arī zina, kura svece
Tikai vāji, vāji spīdēs,
Viņš zina, kurai svecei
jāpalīdz.
Lapu sagatavoja Anita Anitīna
