Uzzinot, ka radiniekam vai
draugam uzstādīta diagnoze “vēzis”, apkārtējiem bieži vien iestājas apmulsums
un aptrūkstas vārdu. Pētījumi rāda, ka 41 procentam tuvinieku ir grūti izprast
situāciju. “Šādā situācijā iespēju robežās nevajadzētu krist panikā,” iesaka
onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” vadītāja Gunita Berķe.
Organizācija ir izstrādājusi informatīvos materiālus ar ieteikumiem, kā
apkārtējiem rīkoties, taču vienmēr jāatceras – katra situācija ir atšķirīga, jo
cilvēki ir atšķirīgi un attiecības ir atšķirīgas.
Nevajag ignorēt
Cilvēks, kurš uzzina, ka ir
slims ar vēzi, saskaras ar ļoti daudziem un dažādiem jautājumiem, neziņu,
bailēm, tādēļ sākotnēji var mainīties attiecības ar līdzcilvēkiem, taču viņam
tas vairs neliekas būtiski. Tāpēc svarīgi, ka pārējie to apzinās un ir
atbalstoši.
Aptauja rāda – ja runa ir par
pāriem, 38 procentos gadījumu attiecības var kļūt stiprākas, abiem iesaistoties
slimības pārvarēšanā. Trešdaļā gadījumu tās mainās, jo veselais jūtas nobijies
un nesaprasts. Piektdaļā situāciju pāra attiecības kļūst vājākas, jo pacients
jūtas nesaprasts. Tikpat bieži viss sabrūk, jo nekas nav tā, kā iepriekš. Tikai
piecos procentos gadījumu viss paliek kā iepriekš.
Uzzinot, ka tuvam cilvēkam
diagnosticēts vēzis, ir normāli justies apjukušam. Emocionāli šī saņemtā ziņa
ir pielīdzināma krīzei. Reakcija var būt ļoti dažāda. Vienam nāks raudiens un
viņš grims skumjās, otrs būs dusmīgs, meklēs vainīgos, vēl kāds centīsies
ignorēt jauno vēsti un turpināt dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Taču
nebūtu īsti pareizi sev iestāstīt, ka viss ir kārtībā. Nav nozīmes – esi vecāks
vai jaunāks par slimnieku, šādā situācijā ir būtiski uzņemties daļu rūpju un
atbalsta funkciju.
To, ko emocionāli un fiziski
pārdzīvo tuvinieks, vislabāk palīdz saprast informācija par vēzi. Zināšanas
mazina bailes un aizspriedumus, kas valda sabiedrībā. Daudziem cilvēkiem ir
vieglāk tikt galā ar problēmām, ja viņi zina, kas sagaida. Uzdod jautājumus,
dodies līdzi pie ārsta, noskaidro, kā notiks ārstēšanas process, kādi būs
blakusefekti!
Palīdzi, bet nečubinies!
Lielākā palīdzība slimniekam
šādā brīdī būs emocionālais atbalsts, taču slimības aktīvajā ārstēšanas periodā
grūtības var sagādāt pat pamatvajadzību apmierināšana – mājas uzkopšana,
maltīšu pagatavošana, aiziešana uz veikalu, veļas mazgāšana. Nav teikts, ka tas
viss tagad ir jādara kādam citam, bet ir vērts biežāk nekā parasti apvaicāties,
ko atnest no veikala, vai noskaidrot, kā citādi var palīdzēt.
Ja redzi, ka cilvēks ir
rosīgs, izliekas, ka pats ar visu var tikt galā, bet emocionāli apjucis,
piedāvā kaut ko paveikt kopīgi. Tuvinieks tādējādi jutīsies vajadzīgs, domas
vismaz uz brīdi tiks novērstas no slimības.
Tāpat tuvinieks var
piedalīties ārstēšanas organizatorisko jautājumu risināšanā, piemēram, rūpēties
par pierakstu pie ārsta, analīžu nodošanu, nokļūšanu pie mediķiem un mājās. Der
noskaidrot, kas slimniekam pienākas no valsts puses, piemēram, invaliditātes
pabalsts vai tehniskie palīglīdzekļi.
Emocionāli ļoti sarežģīti būs
gaidīt, lai uzzinātu, vai izvēlētā metode bijusi pietiekami iedarbīga.
Tuvinieks vienu dienu var justies labi, pēc tam – daudz sliktāk. Ārstēšanas
process, iespējams, turpināsies mēnešiem un pat gadiem.
Brīžos, kad jūties bezspēcīgs
un īsti nezini, kā palīdzēt, var painteresēties par psiholoģiskās palīdzības
pieejamību onkoloģiskajiem pacientiem. Palīdzēt var arī dažādas terapijas – mākslas,
mūzikas, kustību.
Taču nevajag krist galējībās.
Svarīgi sekot līdzi tam, kā cilvēks jūtas, ko saka. Ja pārāk centīsies
slimnieku apčubināt, žēlot, neļaut neko darīt, tas nepalīdzēs. Viņam nepatiks,
ka apkārtējie izturas kā pret porcelāna krūzi, kam nevar pieskarties. Un
jārēķinās arī ar to, ka otrs cilvēks palīdzību var noraidīt neierasto lomu dēļ,
sevišķi, ja līdz šim tieši viņš bijis līderis, visu organizējis, ar visu ticis
galā pats. Tad labāk palīdzēt turpināt dzīvi kā iepriekš, tomēr pievēršot uzmanību,
lai tiktu mazināta fiziskā slodze un emocionālā spriedze.
Atbalsta tīkls
Ilgstoši atbalstot tuvinieku
cīņā ar smago slimību, var gadīties, ka palīdzība un atbalsts vajadzīgi arī
pašam. Pieņemt to no citiem, sevišķi krīzes situācijās, reizēm nav viegli, jo
liekas – ar visu jātiek galā vienam. Taču svarīgi atcerēties, ka slimnieku
varēsi pilnvērtīgi atbalstīt tikai tad, ja paša veselība un garastāvoklis būs
stabils, tāpēc nepieciešama atpūta un laiks sev. Redzot, ka viņa dēļ
nepārpūlies, arī slimnieks jutīsies labāk, viņš taču nevēlas kļūt par nastu.
Ja kāds šādā situācijā
piedāvā palīdzību, nevajadzētu kautrēties to pieņemt. Varbūt ir cilvēki, kuri
to gribētu, bet nezina, kā to izdarīt. Padomā, kas tieši tev būtu nepieciešams!
Varbūt noderēs palīdzība mājas darbos, bet varbūt atbalsts, vienkārši uzklausot
un aprunājoties? Bet kāds var nākt talkā, meklējot informāciju – par
ārstēšanos, psihosociālo rehabilitāciju, valsts atbalstu ārstēšanas procesā.
Svarīgi ir izrunāties – izteikt savas emocijas skaļi, nevis paturēt sevī un
domāt, ka citiem būtu jāsaprot lietas tāpat.
Var būt arī tā, ka palīgam
apkārt esošie jūtas apjukuši un nezina, kā atbalstīt, lai arī vēlētos. Tāpēc
der pašam padomāt, kas varētu sniegt atbalstu – draugi, radinieki, kaimiņi,
kolēģi –, un palūgt to. Un nevajadzētu apvainoties, saņemot atteikumu.
Varbūt cilvēks, lai arī
teorētiski būtu gatavs palīdzēt, to nevar laika trūkuma dēļ. Vai arī tas, ar ko
vēlies vienkārši parunāt, nespēj uzklausīt, bet labprāt atvedīs vajadzīgās
lietas no veikala. Tāpat rēķinies, ka ir arī tādi, kuri apzināti izvairās no
negatīvām ziņām. Ja jūtams, ka otrs to dara, nevajag obligāti pieprasīt no viņa
palīdzību.
Kādas jomas vēzis ietekmē un izmaina visvairāk?
Psihoemocionālo klimatu
ģimenē 70%
Ieradumus un ikdienas rutīnu
64%
Finansiālo stāvokli 51%
Seksuālo dzīvi 34%
Sociālās saites un dzīvi 34%
Pāra savstarpējās attiecības
19%
Avots – dzivibaskoks.lv
Ieteikumi slimniekam:
/ Ļauj būt sev blakus! Brīdī,
kad dodies pie ārsta, lai uzzinātu pārbaužu rezultātus, ņem līdzi kādu tuvu
cilvēku! Ja izdzirdēsi diagnozi “vēzis”, būs, kam pieķerties pie rokas vai
izraudāties uz pleca.
/ Neslēp! Visticamāk tu
vēlies pasargāt tuviniekus, sevišķi vecākus un bērnus, no briesmīgās
patiesības. Taču vai viņu maldināšana, neko nestāstot par savu slimību, bailēm,
izmisumu, nav nodevība, neuzticēšanās un atgrūšana? Šādi rīkojoties, savus
mīļos tikai sarūgtināsi. Vai būs labāk, ka viņi to uzzinās no kāda cita?
/ Izvērtē! Apsver informējamo
cilvēku loku! Lai arī kā savu slimību centīsies slēpt, cilvēki palaikam izjutīs
urdošu nepieciešamību pusčukstus aprunāt šausmīgo ziņu. Labāk spēlē atklātu
spēli, taču tev pašam un tuviniekam jābūt tam gataviem.
/ Runā! Dzīvesbiedrs nevar
uzminēt, kā jūties un ko tieši pašlaik vēlies, tādēļ skaidri un nepārprotami
informē par to, ka vajag palīdzēt apģērbties, nomazgāties, saķemmēt matus, ka
vēlies palikt viens vai vairāk laika sarunāties. Biežāk atgādini, cik ļoti mīli
savu partneri, jo viņam tas nepieciešams tikpat daudz kā tev!
/ Ciemojies un ļauj apciemot!
Tomēr nekautrējies ierobežot tuvinieku vēlmi sevi drudžaini aprūpēt! Izmanto
kopābūšanu tīkamām sarunām, atmiņām! Daudzos gadījumos slimība izmaina vecāku
un bērnu attiecības, parasti – uz labu. Pat ja tas nenotiek slimības dēļ, tā,
vienalga, ir atgriešanās ģimenē, piedošana, izlīgums.
Avots – Dace Baltiņa,
“Diagnoze vēzis. Kā saprast slimību un tās ārstēšanu”
Kur meklēt psiholoģisko palīdzību?
/ Onkoloģisko pacientu
atbalsta biedrība “Dzīvības koks” Rīgā un reģionos rīko bezmaksas atbalsta
grupas un psihosociālās rehabilitācijas programmas onkoloģiskajiem pacientiem.
/ Informāciju meklē interneta
mājaslapā dzivibaskoks.lv.
/ Ja vajag parunāt ar kādu,
kam bijusi līdzīga pieredze, zvani uz mentoru tālruni 26323636!
Avots – biedrība “Dzīvības
koks”
