Pasaulē pieaugot pieprasījumam pēc liellopu gaļas, arī Latvijā parādās labas nākotnes izredzes gan dzīvu liellopu, gan gaļas eksportam, turklāt pastāv arī iepirkuma cenu pieauguma tendence. Tā pēc datu analīzes pērn plašsaziņas līdzekļiem atzinuši Zemkopības ministrijas Tirgus un tiešā atbalsta departamenta pārstāvji.
Vai nu tāpēc, vai arī citu iemeslu dēļ, bet Smiltenes novada laukos gaļas liellopu ganāmpulkus var ieraudzīt arvien biežāk.
“Jaunpienācēji gaļas liellopu audzēšanā mūsu novadā ir,” “Ziemeļlatvijai” atzīst Laima Āboltiņa, lauku attīstības konsultante Smiltenes novadā.
“Ir saimniecības, kas mēģinājušas pāriet no piena lopkopības, ņemot vērā situāciju šajā nozarē, uz gaļas lopkopību. Tas ir saimniecības izdzīvošanai, izaugsmei un darbības dažādošanai. Taču, kamēr pats neesi bijis šajā lietā iekšā, šķiet, ka ir vieglāk. Taču visur ir jāstrādā, visur ir sarežģījumi, un bez darba nekas nenāk,” uzsver L. Āboltiņa.
Gandrīz 10 gadus gaļas liellopus audzē zemnieku saimniecība “Silnieki” Palsmanes pagastā, Rauzas pusē, tāpēc “Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja “Silnieku” saimnieku Ināru Zāģeri.
“Silnieki” savu gaļas liellopu ganāmpulku pakāpeniski ir pavairojuši. Šobrīd ganāmpulkā ir 44 mājlopi. Viņu skaits ir pakārtots saimniecības platībai, lai pietiktu zemes zālājiem, kur lopiem vasarā ganīties. Sākoties ziemas sezonai, viņi tiek pārvesti uz vaļēju novietni.
– Pēc Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra apkoptās informācijas, pēdējo desmit gadu laikā Latvijā ievērojami pieaudzis lopkopības saimniecību skaits, kas nodarbojas ar gaļas liellopu audzēšanu. Vai tā ir modes lieta, vai pamatā ir saimnieciskā izdevīguma aprēķins? “Ziemeļlatvija” taujā I. Zāģerim.
I. Zāģeris: – Pasaulē tas skaitās liels bizness, pie mums – hobijs. Jā, protams, gaļas liellopu audzētāju kļūst vairāk. Cilvēki cer, ka gaļas tirgus sakārtosies. Kad reiz aizbraucu pie meitas uz Londonu, znota brālis man prasa, ko es daru. Saku: “gaļas lopus audzēju.” “Ui, bagāts esi!” Es prasu, kādā sakarā? Nu pie viņiem tikai lielie, spēcīgie tādas lietas darot, tie lauksaimnieki, kuriem ir lielas zemes platības. Gaļas lopkopība ārzemēs ir prestiža lieta.
– Ja jau runājam par zemes platībām, tad cik hektāru vajag uz vienu liellopu?
– Minimālais ir hektārs. Manā saimniecībā tā tas apmēram arī iekļaujas. Zemīte man ir tāda, ka citam nekam arī neder, – kūdra, māls, pliens. Ir arī reljefs. Kādreiz sēju graudus, audzēju labību, taču graudkopība šai pusē nav piemērota. Ik pa pieciem gadiem cenšos atjaunot zālājus. Pāraru, iesēju, tad raža ir labāka. Agrāk man ganāmpulkā bija mazāk lopu. Audzēju lielos, pusotru gadu vecos, 600 kilogramu smagus. Taču tas prasa ieguldīt ļoti daudz līdzekļu. Tagad realizēju līdz 300 kilogramu smagus, vidēji sešus līdz septiņus mēnešus vecus bullēnus. Tad jau viņš ir braucējs projām, – arī no Latvijas.
– Viss aiziet eksportam?
– Ir tāds SIA “Liellopu izsoļu nams” Neretas novadā. Uzņēmīgi cilvēki, tēvs un dēls, pastrādāja ārzemēs un saprata, ka jāmeklē tirgus ārpus Latvijas, jo šeit nav tādas cenas. Uz viņu rīkotajām izsolēm brauc pircēji no Eiropas – vācieši, nīderlandieši un citi. Arī mūsu pašu pārpircēji pērk un pārdod tālāk. Ļoti labi vienu brīdi maksāja turki. Par sešus mēnešus vecu, 300 kilogramus smagu bullēnu dabūju vairāk nekā 1000 eiro. Taču ir arī tā, ka par nobarotu 600 līdz 700 kilogramus smagu gaļas lopu tūkstotis knapi sanāk. Kādreiz Dūklavam (zemkopības ministram Jānim Dūklavam – redakcijas piezīme) tika uzdots jautājums, kā tas izskaidrojams, uz ko viņš atbildējis – “tādas tirgus īpatnības ir, neko nevar darīt”. Atceros, kad Laimdota Straujuma bija zemkopības ministre un viņai uzdeva tādu pašu jautājumu, Straujuma vismaz atklāti pateica – par to jau runājusi ar iekšlietu ministru, bet viņš raustījis plecus, – neko nevarot darīt. Ar iepirkuma cenu visādas problēmas ir bijušas. Taču pieprasījums pēc liellopu gaļas ārzemēs ir. Kādreiz vienā izsolē 300 buļļi esot aizgājuši, tagad – ap tūkstoti, un izsole notiek divas reizes mēnesī. Piefiksēju, ka vislabākās cenas ir maijā, jūnijā un jūlijā, vēl arī augustā, bet pēc tam cena lēnām sāk kristies. Viszemākās cenas ir oktobrī, novembrī, decembrī. Tas skaidrojams ar to, ka ganāmpulkā lielākā dzimšana ir no marta līdz maijam. Izdevīgāk to lopiņu ir nopirkt pavasarī vai vasaras sākumā un barot, nevis rudenī, kad visa barība jāsagādā.
– Ir radies priekšstats, ka latvieša ēdienkartē liellopa gaļas ēdieni nav tie iecienītākie, salīdzinot ar cūkgaļu un vistas gaļu. Un nopirkt labu jaunlopa gaļu veikalos arī ne vienmēr var. Reiz liellopa gaļu teju stundu sutināju, bet kā bija sīksta kā pazole, tāda arī palika.
– Labu liellopa gaļu visur patiesi nevar nopirkt. Piemēram, Valmierā ir viens labs gaļas veikals. Bet kopumā Latvijas gaļas tirgū pieprasījuma pēc liellopa gaļas nav, nevajag. Un vēl, ja Latvijā tirgotu kvalitatīvu liellopa gaļu, tad pircēju nebūtu, jo cena būs augsta. Liellopi pamatā aiziet eksportam. Taču liellopa gaļa ir labāka par cūkgaļu, satur mazāk holesterīna, ir veselīgāka. Liellops jau pamatā ēd vairāk dabīga. Maigāka ir jaunlopa gaļa. Jaunlops skaitās līdz divu gadu vecumam.
– Speciālisti atzīst, ka puse no ganāmpulka panākumiem ir atkarīga no vaislas buļļu kvalitātes. Kā jūsu saimniecības ganāmpulkā ar ciltsdarbu?
– Ir daži tīršķirnes lopi. Ir Herefordas šķirne, Šarolē krustojumi. Ciltstēvs jāmaina ik pārgadus. Viens otrs saka, ka esot briesmīgi ar lielajiem buļļiem, viņi kasot zemi un nelaižot klāt. Taču manējais tāds nav. Pats nāk klāt, meklē cilvēku, lai tas ar viņu parunājas, lai pakasa muguru. Tagadējais mana ganāmpulka bullis sver ap 700 kilogramu. Trešais gads viņam iet. Viens uz visu dāmu baru, viņam daudz sanāk, ko apkalpot. Viens kolēģis sprieda, ka jādod bullītim milti, citādāk viņš novājē, tā strādājot.
– No malas skatoties šķiet, ka gaļas lopkopība nav tā smagākā nozare. Lopiņi tik ganās un paši ēd. Nav jāslauc katru dienu kā piena govis. Kas gaļas lopu audzēšanā ir tas grūtākais?
– Tās pašas Dūklava pieminētās tirgus īpatnības. Amerikā jau vairāk kā 20 gadus buļļiem cena par dzīvsvara kilogramu nav nokritusi zem sešiem dolāriem. Mums, Latvijā, tā vidēji ir viens eiro. Par sešus mēnešus vecu bullēnu – 2,50 eiro. Gaļas lopus jau arī nav nemaz tik viegli audzēt. Problēmas ir, piemēram, tad, kad jāšķir teles, jo viņas ir grūti nosargāt. Ganāmpulks jau atnesas visu gadu. Ziemā lopi tāpat jābaro. Pamatā visus darbus padaru pats, un arī jaunākais dēls Jānis te saimnieko. Pabeidzis Priekuļu tehnikumu. Pārējie bērni ir projām savā dzīvē. Sieva Vizma strādā Palsmanes internātpamatskolā par pavāri.
– Varbūt ir doma saimniecībā uzsākt vēl ko jaunu, papildu gaļas lopu audzēšanai?
– Vēl varētu lauku tūrismu uzsākt, bet tur jāliek iekšā lielas investīcijas. Par citu neko neesmu domājis. Tad jau laiks rādīs…
