Vienmēr ir prieks un lepnums par tiem J. Cimzes Valkas mūzikas skolas audzēkņiem, kuri izlēmuši kļūt par profesionāliem mūziķiem. Starpposmos ceļā uz lielajām skatuvēm viņi atrod laiku, lai atgādinātu par sevi un sniegtu muzikālu baudu uz savas pirmās skatuves pirmajiem skolotājiem, tuviniekiem un visiem skaņu mākslas cienītājiem. Nupat to izdarīja Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas III kursa alta klases audzēknis Janeks Niklavičs. Daudzi viņu atceras kā mazu, itin spriganu puišeli skolas gaiteņos, kurš kā jau pilsētā labi zināmo muzikālo Niklaviču un Trēziņu ģimenes atvase, protams, apguva arī vijoļspēli. Tas šķita tik pašsaprotami, ka zēns ar labu dzirdi spēlē vijoli. Nupat koncertā Valkā klausītāji pārliecinājās, ka viņš ir mācījies visnotaļ nopietni arī pēc Valkas mūzikas skolas absolvēšanas, tiesa, nu tas ir par vijoli lielāks instruments – alts. Koncerts “Ģenerālmēģinājums” Valkā jaunietim bija pēdējā pārbaude pirms piedalīšanās 7. Starptautiskajā Augusta Dombrovska konkursā Rīgā. Pirms šī notikuma, jautāts, ko viņš gaida no konkursa, Janeks atbildēja, ka visu noteiks pirmā kārta, kas notika pagājušajā nedēļā trešdien. Tā jaunietim bija veiksmīga, jo viņš vienīgais no Latvijas izvirzīts uz otro, kurā pavisam spēlēja četri jaunie altisti. Pēc tam Janeks iekļuva arī 3. noslēguma kārtā. Konkursā uzvarēja Lietuvas pārstāve Ugne Petrauskaite no Mūzikas un teātra akadēmijas, 2. vietu nevienam nepiešķīra, bet 3. vietā altists Ļevs Loiko no Maskavas P. Čaikovska konservatorijas. J. Niklavičs kļuva par Dombrovska konkursa diplomandu. Jāakcentē, ka Janeks ir tikai vidusskolas audzēknis, nevis augstskolas students, kā abi laureāti. Šajā konkursā var piedalīties līdz 21 gada vecumam. “Tas Janekam ir milzīgs sasniegums. Par viņu daudz labu vārdu sacīja mūzikas profesori žūrijā. Viss kārtībā,” vērtē jaunieša tēvs Andris.Šogad konkursā piedalījās 46 dalībnieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Vācijas, Taizemes, Ukrainas, Igaunijas, Gruzijas, Azerbaidžānas, Čehijas, Somijas un Krievijas.Izmantojot gadījumu, kad Janeks koncertēja Valkā, uzdevu viņam dažus jautājumus.- Cik ilgs laiks ir pagājis, kopš tu pameti Valku un tagad peldi dziļākos ūdeņos?- Nu jau pagājuši pieci gadi un pašlaik mācos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas pēdējā kursā. Laiks skrien neticami ātri, un tas ir ļoti sablīvēts.- Kā jūties stīdzinieku, tas ir, altistu vidē Rīgā?- Diezgan labi, jo mūsu ir ļoti maz. Dārziņa vidusskolā mācās četri un vēl divi ir mazajās klasēs. Akadēmijā bakalaura programmā visos četros kursos pavisam studē seši.- Kā tas nācās, ka vijoli nomainīji uz altu?- Alts man iepatikās vienā orķestra vasaras vītolēnu nometnē Gaujienā, kur to spēlēja kāda meitene Jevgeņija Frolova. Viņa iedeva instrumentu pamēģināšanai, un man tas patiešām iepatikās. Arī valcēniete Guna Jegorova pēc vijoļspēles mācībām Valkā aizgāja altistos. Viņas instruments man arī šķita simpātisks. Pēc tam Valkā ieradās Emīla Dārziņa skolas orķestris, un tas bija punkts lēmumam, ka turpināšu spēlēt altu.- Ko vari sacīt par savu bijušo skolotāju Liesmu Rāceni, raugoties no gandrīz piecu gadu atstatuma? Cik nozīmīgi tev ir bijuši viņas stiprinātie pamati?- Patiesībā saku viņai vislielāko paldies par tām neskaitāmajām stundām, kuras viņa ir pavadījusi kopā ar mani, īpaši pirms dažādiem konkursiem. Skolotāja ir ļoti daudz palīdzējusi ne tikai man, bet arī Gunai un Montai. Noteiktā papildstunda izvērsās trīs un pat četru stundu garumā, par ko mēs, protams, ļoti dusmojāmies, jo viņa ne reti izjauca mūsu personīgos plānus. Tikai tagad saprotu, ka skolotājai bija taisnība. Tagad spēlēt trīs stundas dienā ir pats par sevi saprotams.- Kādas pašlaik ir tavas galvenās atziņas no mācīšanās un dzīvošanas Rīgā?- Esmu tur iedzīvojies, taču nekādā ziņā sevi neuzskatu par baigo rīdzinieku. Daudz laika veltu koncertu, operas, baleta un citu pasākumu apmeklējumiem. Protams, dažreiz sestdienas un svētdienas pavadu brīvāk, taču ne reti arī šīs dienas paiet mācoties.- Par izklaidēm. Valkas mūzikas skolā tu biji meiteņu mīlulis. Vai arī tagad esi daiļā dzimuma uzmanības centrā?- Ar meitenēm viss ir kārtībā, tusiņi ar kursabiedriem notiek, taču esmu sev nosolījies, ka mana prioritāte vismaz līdz vidusskolas beigām būs mācības.- Kādas ir tavas attiecības ar pop un citu tā saucamo masu mūzikas izpausmēm?- Mācoties Valkā popu un roku klausījos daudz. Atzīšos, ka nu tas notiek reti.- Vai alts ir tuvāks radinieks vijolei vai čellam?- To var formulēt īsi – altu spēlē kā vijoli, taču tas skan kā čells, tikai oktāvu augstāk. Zinu pilnīgi noteikti, ka alts man patīk labāk nekā vijole.- Kur mūzikā veidojas robeža starp amatnieciskumu un mākslu?- Ja runājam par mākslu, tad visbiežāk mūzika ir cilvēka dzīvesveids. Atskaņojot jebkuru skaņdarbu, tajā maksimāli ieguldu visu savu līdzšinējo pieredzi, visu, ko esmu apguvis.- Cik zinu, pagājušajā vasarā tu piedalījies dažādās mūziķu nometnēs un mūzikas projektos. Vai tas ir interesanti?- Patiešām, visādu notikumu bija ne mazums. Spēlēju arī jauniešu orķestrī Vācijā, kur piedalījās apmēram 80 jauno mūziķu no visas pasaules. Dzīvojām pilī. Visu mēnesi bija smagi jāstrādā, taču vienlaikus tas bija liels piedzīvojums un zināmā mērā arī atpūta un tusiņi. Veselu mēnesi dzīves ritms bija tāds, ka normāls cilvēks to neizturētu. Nezinu, varbūt to veicināja nometnē radītā vide. Man tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Dienā ar nelielām pauzēm spēlējām vidēji 10 – 12 stundas. Vakarā kārtīgi noballējāmies. Miegam laika atlika gaužām maz, taču nogurumu nejutu nemaz. Tiklīdz atbraucu mājās, tad gan izgulēju visas iepriekš miegam atņemtās stundas. – Vai pamazām jau ieskicē plānus nākotnei? Daudzi jaunie mūziķi iegulda daudz pūļu, lai atrastu iespējas studēt ārzemēs. Tas it kā ir prestižāk.- Šobrīd par to precīzi vēl neko pasacīt nevaru. Labprāt aizbrauktu pamācīties uz kādu citu valsti, taču izskatās, ka man nekur īpaši nevajag skriet. Visticamāk, ka palikšu studēt tepat Latvijā.
VIEDOKĻI
Natālija Zandmane, koncertmeistare- Par Janeku varu sacīt visu to labāko. Viņš ir ļoti atbildīgs un strādīgs mūziķis. Janeks apmeklē daudz koncertu, un viss viņam interesē. Puisis labi mācās, un viņu ir viegli pavadīt. Man ar viņu nav nekādu problēmu.Aivars Trēziņš, Janeka vectēvs- Pēdējā gada laikā viņš ir ļoti progresējis. Es un citi mājinieki Janeku reti varējām sastapt, jo viņš daudz strādāja. Varu tikai apbrīnot mazdēlu un lepojos ar viņu. Man savulaik nebija tādas uzņēmības, tāpēc esmu tikai vienkāršs skolotājs. Biju slinks. Ja gribi būt labāko vidū, tad jāatsakās no dažādām laicīgām izpriecām. Man patīk, ka Janeks sit pušu arī savus vecākus, nemaz nerunājot par mani, un tā tam jābūt. Viņš ir uzņēmis savu mērķi un pagaidām uz to virzās pārliecinoši. Arī nupat notikušajā Dombrovska konkursā puisis ir sevi pārspējis, jo cerēja iekļūt otrajā kārtā, taču kļuva par diplomandu.
