Sabiedrība ir norūpējusies par daudzajiem upuriem ceļu satiksmes negadījumos un tāpēc rīko dažādas kampaņas, lai dzīvību zaudējušo skaitu samazinātu. Tomēr vēl vairāk bojā gājušo Latvijas iedzīvotāju nāves cēlonis ir pašnāvība.
Sabiedrība ir norūpējusies par daudzajiem upuriem ceļu satiksmes negadījumos un tāpēc rīko dažādas kampaņas, lai dzīvību zaudējušo skaitu samazinātu. Tomēr vēl vairāk bojā gājušo Latvijas iedzīvotāju nāves cēlonis ir pašnāvība.
Saprotami, ka pašnāvības iemeslus novērst ir daudz sarežģītāk nekā ceļu satiksmes negadījumus.
Lai gan pašnāvību skaits pēdējos gados ir samazinājies, Latvija šajā rādītājā pašlaik ir ceturtajā vietā pasaulē. Vēl vairāk pašnāvību izdara tikai Lietuvā, Krievijā un Baltkrievijā. Socioloģiskās aptaujas uzrāda, ka dzīves laikā par pašnāvību ir domājis katrs desmitais cilvēks, bet vidēji divi procenti iedzīvotāju to ir mēģinājuši izdarīt. Visvairāk tīšo paškaitējumu izdara Latgalē. Piemēram, Daugavpilī 2003. gadā izdarītas 49 pašnāvības. Neviens nezina, cik pašnāvības mēģinājumi nav izdevušies vai arī ir noklusēti.
Par pašnāvību cēloņiem runāts daudz. Visbiežākais iemesls ir depresija. Citi riska faktori ir: atkarība no alkohola un narkotikām, uzmanības trūkums no laulātā drauga puses, iepriekšējie pašnāvības mēģinājumi. Cilvēks, kurš reiz ir mēģinājis sevi nogalināt, atbilstošā situācijā mēģinās to atkārtot vēlreiz.
Pašnāvību profilaksē vissvarīgākā ir depresijas savlaicīga konstatēšana un tūlītējas terapijas uzsākšana. Depresija met ēnu pār visu. Depresijas brīdī uznākušās domas, ka bez tevis pasaulei būs labāk, ir aplamas. Pašnāvība mīļotajiem cilvēkiem uzveļ milzīgu nastu ar vainas apziņu un bēdām. Viņi nekad nespēs tam tikt pāri. Pastāv uzskats, ka cilvēki, kuri runā par pašnāvību, to nekad nedarīs. Tā nav patiesība. Daudzi no viņiem to mēģina darīt, turklāt bieži vien veiksmīgi.
Ceļš līdz pašnāvībai nekad nav vienas dienas lēmums. Tas ir ilgs psiholoģisks process, un iemesli šādam solim ir atšķirīgi. Daudzi uzskata, ka pašnāvnieks ir psihiski slims cilvēks. Varbūt bieži tā arī ir. Vesels cilvēks par šādām mūža beigām iedomājas, bet slimais to izdara. Iespējams, ka pašnāvība nav nedz pārdrošs, nedz gļēvs solis. Cilvēks ir iekļuvis šaurā bezizejā, un, ja psihiskā veselība nav gana stipra, viņš izšķiras par augstāko vardarbības formu. Ikviens no mums kādu reizi ir juties kā visnelaimīgākais cilvēks pasaulē, stāvējis kraujas malā un domājis, ka sliktāk nevar būt, taču pēc laiciņa izķepurojas un pasmejas, kur ņēmis prātu plosīt sevi.
