Tā jau pie mums ir pieņemts, tiklīdz notiek nelaime, tā solidarizējamies un sākam meklēt vainīgo.
Tā jau pie mums ir pieņemts, tiklīdz notiek nelaime, tā solidarizējamies un sākam meklēt vainīgo. “Ziemeļlatvijas” mājas lapā izlasīju komentārus par Valkā notikušo traģēdiju un sapratu, ka lielākā daļa komentētāju secina, ka vaina jāmeklē neapgaismotajās ielās. Pieļauju, ka rakstītāji ir valcēnieši, jo citviet dzīvojošie jau nezinātu, cik tumša un kāda nakts uzdzīve notiek šajā pilsētā.
Protams, ir slikti, ja ielas nav apgaismotas, bet, ticiet man, arī Smiltenē visās ielās nav laternu. Pieļauju, ka arī Cēsīs vai Valmierā atradīsim pa tumšai sķērsielai, kur ieklīst, lai noskaidrotu attiecības.
Uzskatu, ka problēma slēpjas gluži citā niansē. Mūsu laikā cilvēks ir tik nenozīmīga vērtība, ka nogalināt viņu ir tikpat viegli, kā nosist mušu. Jā, 19 gadus vecam jaunietim būtu jāsāk apzināties vērtības. Bet ko bērnu un pusaudžu apziņā potē televīzija un datorspēles? Jau sākot ar multenītēm, kas domātas visjaunākajai paaudzei.
Japāņu izdomātie monstri, kas nepārtraukti kliedz, kaujas un viens otru iznīcina, lai pēc tam atdzimtu vēl neglītākā veidolā.
Neļaut bērniem skatīties televizoru, jūs teiksiet? Tomēr tā būtu salātiņa audzēšana mucā. Gluži tāpat kā viens cilvēks, iedzēris glāzi alkohola, vēlāk kļūst par alkoholiķi, bet otrs prot mēreni lietot visu mūžu. Arī agresiju viens uzsūc, cits – ne. Un, ja būs tieksme nogalināt, tad šim nolūkam netraucēs arī spoži izgaismots pilsētas centrālais laukums.
