Tas laikam viens no īstenības paradoksiem, ka ir ļaužu grupa, kura visniknāko neapmierinātību ar dzīvi izpauž brīžos, kad visriņķī vērojami acīmredzami uzlabojumi. Kad televīzijā redzu neapmierinātās tautas plosīšanos Parīzes ielās, tad gandrīz vai gribas secināt, ka tas saistāms ar pārāk treknu dzīvi. Vismaz statistika liecina, ka Francijā sasniegts tāds labklājības līmenis, ka trūkumcietēju mūsu, latviešu, izpratnē faktiski nemaz nav. Tad jau vieglāk saprast grieķus, kuri pēc treknas dzīvošanas uz parāda pēkšņi nonākuši saskarē ar ekonomikas likumiem un spiesti patiešām knapināties. Kaut arī tagad viņiem minimālās algas lielākas par mūsu vidējo līmeni, grieķi aizvien brēc, ka nespēj samaksāt par dzīvokļa īri. Ak, būtu jums vēl par apkuri jāmaksā!
Neapmierinātību cilvēki steidz izpaust katrs savādāk. Angļi nolemj pamest Eiropas Savienību, jo Brisele, viņuprāt, novedusi Lielbritāniju līdz galīgam sanīkumam. Tagad, kad reāli jāizlemj, kā to izdarīt, tad sāk valdīt apjukums. Lai izvairītos no Brexit nevēlamajām sekām, faktiski sabiedrība būtu gatava jaunam referendumam, lai ar balsu vairākumu labotu neapdomīgi pieļautās kļūdas, bet britu politiķi nekādi nevēlas sevi atzīt par karstas putras strēbējiem.
Cits piemērs ir ASV, kur saimnieciskās rosības apstākļos ar interneta troļļu palīdzību izdevās aktivizēt mazāk veiksmīgo ļautiņu masas, kas par prezidentu ievēlēja vienas vienīgas problēmas. Pa starpai nācās ciest nepilnam miljonam valsts iestāžu ierēdņu, kuri mēnesi nesaņēma algu. Mani visvairāk izbrīna fakts, ka ierēdņi ar visai labu algu pēkšņi paliek bez iztikas līdzekļiem, kolīdz kārtējās nedēļas nogalē nav saņēmuši pienākošos naudiņu. Kā vispār cilvēki var dzīvot kapitālismā un neveidot pat nelielus naudas uzkrājumus? Kopš iepriekšējās krīzes, ko latvieši iedēvēja par dižķibeli, pagājusi knapa desmitgade, bet, ak, cik ātri šādas mācības mēdz aizmirsties.
Ir vairākas Eiropas valstis ar patiešām augstu dzīves līmeni, kur tāpat pieaug politisko populistu aktivitātes. Tie var būt gan galēji kreisie, gan galēji labējie ekstrēmisti, kuri mazāk domājošajai sabiedrības daļai iestāsta, ka viņu valstī nav kārtības. Un dažos aspektos viņiem pat taisnība, kaut ierastā politkorektuma dēļ Rietumu zemēs nav pieņemts par to skaļi runāt. Bet nupat ir sasniegts līmenis, kad viens otrs itālis, dānis vai vācietis meklē iespējas pārcelties uz dzīvi pie mums. Jo viņu dzimtajās pilsētiņās saradies tik daudz svešas civilizācijas migrantu, ka gaišā dienas laikā bailīgi uz ielām rādīties.
Ja runājam par to, kur jaukāka dzīvošana, tad nāk prātā kāda latviešu mākslinieka pieredzējumi Itālijas apceļojuma laikā vēl trīsdesmitajos gados. Šo atziņu man kādreiz atstāstīja padomju laika kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš. Un tā, jauns mākslinieks nolēma apceļot izslavēto dienvidu zemi. Mākslas muzeji, protams, klase par sevi, bet, kad gribējies izbaudīt arī Itālijas dabas jaukumus, neesot varējis nekur atrast vietiņu, lai pasēdētu zaļā zālītē. Vienā vietā asas akmeņu šķembas, citviet kaut kādi sakaltuši dzelkšņi, vēl citur vienkārši aizliegts svešam kāju spert. Kad braucis mājup, jau iebraukuši Rītprūsijā, un agrā rītā pa logu bijusi redzama balta migla, kurā līdz vēderam iebridis vientuļš zirgs. Tad mākslinieks sapratis, ka vilciens tuvojas dzimtajai Latvijai, par kuru skaistākas zemes pasaulē nav.
Pasaules mēroga problēmas rada arī lielvaru populistiskie politiķi. Piemēram, ASV un Ķīnas saspīlējums, pa daļai tirdzniecības karš. Cieš arī Eiropa. Trampa apmātība novedusi pie tā, ka ražošanas tempi sarūk abos okeāna krastos. Ķīnas izaugsme vienalga saglabājas gana iespaidīga. Un Pekinas valdība eksporta iespēju sarukumu cenšas kompensēt ar vietējā pieprasījuma pieaugumu, un rezultātā gandrīz pusotru miljardu lielā tauta sāk dzīvot aizvien turīgāk. Kam Ķīnā kļūst par šauru, tas pārceļ savas ražotnes uz Āfriku vai arī pats pārceļas otrpus Amūrai, kur gaidīt gaida Sibīrijas tukšie plašumi.
Pa to laiku ražošanas tempus strauji kāpina Indija, un nav īstu indikāciju, ka šī ļoti sarežģītā sabiedrība gatavotos politiski motivētiem masu protestiem.
Latvija nekādā ziņā nav izņēmums no eiropeiskās tendences. Arī mūsu zemīte pēdējos gados piedzīvo augšupeju, pieaug algu līmenis, tiek celtas pensijas, samazinās bezdarbs. Bet atrodas daudzi, kas dzīvo interneta radītā virtuālā realitātē, un šie ļautiņi brēktin brēc, ka Latvijā viss ir slikti. Saeimas vēlēšanās ar milzu niknumu pret līdzšinējo valdību gāja balsot par avantūristiem un vairāksolītājiem. Lasītājiem gribu atgādināt savu jau rudenī izteikto prognozi, proti, jaunievēlētās populistu partijas laika gaitā sašķelsies. Un šis process ir jau sācies reizē ar jaunās valdības koalīcijas sastādīšanu. Kaimiņa – Gobzema stiķējums ne tikai iemanās šķelties, bet novedis pie tāda zvēriska savstarpēja naida, kāds līdz šim nav pieredzēts. Savukārt Bordāna partija tās līdera valdonīguma dēļ vienu pēc otra zaudē savus enerģiskākos un nereti arī erudītākos biedrus. Bet tas bija vērojams jau agrāk, jo Bordāns rimstas tikai pēc tam, kad viņam parāda durvis. Nujā, bet aizvien ir gana daudz aplamnieku, kurus apmierinātu tikai tas, ja Gobzems vadītu sev paklausīgu valdību.
Pārdomas raisa publiskotais pieredzējušā nekustamā īpašuma tirgoņa Viļa Krištopana pravietojums. Krištopanu satrauc mājokļu cenu nesamērīga celšanās, kas atgādina trekno gadu burbuli, tāpēc ir zināmas bažas, ka drīzumā var sekot jauna un postoša krīze. Tam gan pilnībā nevar piekrist, jo šoreiz cenu bums nav saistīts ar banku nesaprātīgu kredītu izsniegšanu. Turklāt iepriekšējā krīze gluži kā cunami gāzās pāri pasaulei pēc ASV dažu finanšu iestāžu avantūrisma politikas.
Ja gribam arī turpmāk dzīvot cerību zonā, mums atliek vienīgi dzīvot un strādāt ierastajā ritmā, neaizmirstot, ka jebkurā gadījumā jāizveido kaut nelieli naudas uzkrājumi. Dzīvot no rokas mutē nav saprātīgi. Cita runa var būt tiem tautiešiem, kuri pelnās britu zemēs, tur daudz kas atkarīgs no politiķu izlēmīguma. Pašlaik gan Anglijā, gan Īrijā algas tiek lēnītēm samazinātas, cenas par dzīvokļiem manāmi pieaug, arī citas cenas ceļas, un tālredzīgākie jau meklē ceļus atpakaļ uz Tēvzemi. Dzīvosim – redzēsim, cik kuram domātspējīgas būs saglabājušās smadzeņu krokās dusošās nervu šūnas.
