Pērnā gada nogalē Valkas novada domes darbinieki Zelta kāzu jubilejā apsveica Gorbunovu ģimeni. Vietējie Valēriju un Ludmilu pazīst kā aktīvus, dzīvespriecīgus, jaukus un komunikablus cilvēkus. Pie šīs ģmenes devos bez pieteikšanās, tā sacīt, uz labu laimi. Abus sastapu mājās, un vīrs tikko bija atgriezies no bļitkošanas Pedelē. Pāris stundu laikā noķerts tik daudz dažādu zivteļu, ka zupai noteikti pietiks. Ludmilai tagad lielākā dienas daļa aizrit, rūpējoties par mājassoli. Abi labprāt “Ziemeļlatvijai” šķetināja savas dzīves pavedienus.
Valku uzskatīja par luksus pilsētuValēriju 1961. gadā nosūtīja dienēt uz Valku vietējā garnizonā. Viņš ieradās no tālajiem Urāliem un pēc trijiem gadiem demobilizējās. Te iepazīta mūža mīlestība Ludmila un kopā ar viņu aizvadīts viss mūžs. Valērijs smej, ka 73 gadu vecumā līdz šim nopietnas kaites viņu nav piemeklējušas, tāpēc jūtas itin braši. Viņš bez koķetērijas atzīst, ka nav nekāds svētais un reizēm kopā ar draugiem iedzer kādu glāzi bairīša.Sieva Ludmila ir vietējā un tolaik strādāja par šuvēju Valgas fabrikā. Abi iepazinušies dienesta laikā Valgas parkā, kur katru nedēļas nogali notika zaļumballes. Valērijs Valgas hospitālī strādāja par šoferi ātrajā medicīniskajā palīdzībā. “Man bija ļoti interesanti un patīkami, jo puisis braukāja ar tik skaistu mašīnu un pazina daudzus tolaik mūsu pilsētā pazīstamus un populārus ārstus. Tolaik Valku uzskatījām par luksus pilsētu,” smaida Ludmila. Viņa teic, ka Valērijs bija simpātisks puisis, kautrīgs un atbilstošs viņas vecumam, tikai gadu vecāks. Ne reti viņš ar mašīnu sagaidīja Ludmilu pēc darba, lai aizvestu mājās. Tā iezīmējās abu kopdzīves sākums. Drīz pēc demobilizācijas 1964. gada 2. decembrī abi devās uz Dzimtsarakstu biroju Valkā.
Bez jelkādas palīdzības no malasValērijs atceras, ka tolaik darbu izvēlēties bija viegli un varēja gana labi nopelnīt. “Mūsu laikā bija tā, ka pēc ģimenes nodibināšanas tūlīt bija jādomā, kā to darīt stipru, kā vienam otru atbalstīt. Mums piedzima dēls Dmitrijs un tolaik dzīvojām galvenokārt viņam. Tagad viņš dzīvo Valkā un strādā Valgā. Mums ir arī divi mazbērni un viens mazmazdēls – pusotru gadu vecais Kirils, kurš bieži ciemojas arī pie mums,” lepojas vecvecāki un norāda uz lielu rotaļu auto, kas gaida mazuli. Viņi Kirilu ved uz bērnudārzu un vakarā – mājās.Zelta kāzu jubilāri nostrādājuši visu mūžu un tikai nesen devušies pelnītā atpūtā. Ludmilai ir 50 gadu darba stāžs. Viņa priecājas, ka vīrs visu laiku bijis līdzās. Viņi varēja izdzīvot paši, nevis tā kā tagad, kad vecāki bērniem cenšas ļoti palīdzēt. Valērijs savā ģimenē ir septītais bērns. Ludmilas tēvs gāja bojā karā, māte audzināja divus bērnus. Tiklīdz jaunieši tika pie pases, tūlīt sākās darba meklēšana un savas dzīves sakārtošana. Viss iegūts pašu rokām, bez jelkādas palīdzības no malas. Pēc apprecēšanās pirmais uzdevums bija sagādāt dzīvokli. Valērijs devās celtniecības darbos, un prieks par tā piešķiršanu Stendera ielā bija neizsakāms. Pēc tam sekoja rūpes par dzīvokļa iekārtošanu. Nauda krāta visu laiku. Ar laiku iegādāts motocikls ar blakusvāģi un kopā varēja ceļot, doties pie ūdeņiem makšķerēt ar nakšņošanu. Stendera ielas namā lielākoties dzīvoja jaunas ģimenes un visi bija draudzīgi, kopā atpūtās, audzināja bērnus un priecājās par dzīvi. Ar centīgu darbu un piepelnīšanos vasarā, vācot ogas un sēnes, izdevās tikt pie auto un uzbūvēt vasarnīcu kooperatīvā “Celtnieks”. Tur strādājot, netrūka dārzeņu ziemas mēnešiem un puķu vasarā. Šiem darbiem parasti izmantots viss atvaļinājums.
Makšķerējot bauda dabas skaistumuValērija dienaskārtība katru rītu sākas ar došanos makšķerēt, neatkarīgi no gadalaika. Mielasta galds nav iedomājams bez svaigām zivīm. Pedelē to netrūkst, turklāt ir visdažādākās sugas – līdakas, asari, raudas un citas. Vislabākie zupai esot asari. Ludmila atklāj savu zivju zupas recepti, kas esot ļoti vienkārša. Vispirms katlā vārīties liek kartupeļus, burkānus, sīpolus, lauru lapu, labi daudz piparu un sāli. Lai zupa būtu sātīgāka, katlā ieber kādu sauju putraimu, var arī prosu. Pēc tam pievieno iztīrītās zivis un pēc dažām minūtēm zupa gatava. Zivtiņas sadala un bez steigas atbrīvo no asakām ēšanas laikā šķīvī.Vasarā uz zveju jādodas ļoti agri. Agrāk Valērijs itin bieži brauca uz Peipusu, kur zivju vienmēr bijis daudz. Pietika gan kūpināšanai, gan kaltēšanai, kas ir izcila uzkoda pie alus.Ludmila pajoko, ka tie ir nelaimīgi cilvēki, kuri agrā rīta stundā nedodas pie dabas un neizjūt tās skaistumu. “Tagad sēžu pie Pedeles tilta, redzu, kā peld pīlītes, gulbji un bebri. Tas ir neaprakstāmi skaisti un par to var tīksmināties,” priecājas Valērijs.
Ja vīram “zelta rokas”Uz tradicionālo jautājumu, kas ir pusgadsimtu ilgās kopdzīves noslēpums, Valērijs smej, ka gājis visādi. Savukārt Ludmila skaidro, ka daudz strādājuši un lieliem strīdiem neatlicis laika. Vakarā no darba pārnākuši noguruši, paēduši vakariņas un nemanot pienācis laiks doties naktsmierā. No rīta atkal lielā steigā uz darbu. Brīvdienas Valērijs aizvadīja makšķerējot, bet Ludmilai – visi ierastie mājas darbi. Strīdiem nebija nedz iemeslu, nedz laika. “Atzīstu, ka Valērijam piemīt kāda vājība, viņš dažkārt mēdz iedzert, taču vīram allaž piedodu, jo viņam ir “zelta rokas”. Galds, pie kura pašlaik sēžu, ir viņa roku darbs. Gluži tāpat kā visas priekšnama mēbeles. Visas dzīves laikā man ne reizi nav bijis jānes uz remontu nedz gludeklis, nedz zābaki. Valērijs prot visu – sākot no sīkumiņa līdz pilnam dzīvokļa remontam,” atzīst Ludmila.
Svētkos klāj tējas galdusLudmila Gorbunova ir pareizticīgo dievnama draudzes aktīviste. Viņa atzīst, ka dievnams uzbūvēts ļoti skaistā un izdevīgā vietā. Daudzi garāmgājēji, intereses vadīti, to apskata no iekšienes. Citi brīnās, kā tik īsā un ekonomiski grūtā laikā varēja uzbūvēt tik skaistu ēku. “Cilvēki bija tik dāsni, ziedoja un daudzi bez atlīdzības piedalījās ēkas radīšanas darbos. Mēs, tā sauktie tantuki, rūpējāmies, lai celtniekiem būtu silts ēdiens. Pareizticīgajiem noteiktajos laikos ir gavēnis. Tāds līdz 7. janvārim ir arī pašlaik. Kā varu, tā palīdzu, apmeklēju dievkalpojumus, palīdzu ēku uzturēt kārtībā un tīrībā. Kad nepieciešams, dodos pie zvaniem, ja vajag, arī lasu Svētos rakstus draudzes priekšā. Mēs visi tā dzīvojam,” kautrīgi stāsta Ludmila. Svētku laikā vienmēr notiek maltītes. Sabrauc viesi, dažbrīd pat pussimts cilvēku, un visi ir jāpabaro. Draudzes ļaudis kristīgajos svētkos labprāt apmeklē arī citas draudzes, piemēram, Valmierā, Valgā un Svētā Mihaila svētku laikā rudenī Sedā. Viesošanās laikā svētkos allaž tiek klāti tējas galdi. Valkā draudžu saietos tēvs Vladimirs lasa sprediķus.
Pilsēta kļūst aizvien tukšākaGorbunoviem Valkā viss patīkot. Ja nepatiktu, sen būtu aizbraukuši. Reizi gadā uz Valku atbrauc priesteris tēvs Aleksandrs no Sanktpēterburgas, kurš kalpo Ksenijas Svētlaimīgās dievnamā. Padomju laikos viņam bija vasarnīca Valkas rajonā pie Gaujas. Viņš šo vietu ir iemīļojis tik stipri, ka joprojām sagādā vīzu un te ierodas katru gadu. Arī pareizticīgo baznīcā Valkā viņš allaž uzsver, ka dzīvojam brīnišķīgā vietā. Tā ir Dieva svētīta. Pilsēta tīra un mierīga. “Labā vietā dzīvojam. Priecājamies, ka mums ir savs dievnams. Tādam jābūt ikvienā pilsētā. Cilvēkam ir vajadzīga vieta, kurp doties gan ar savām bēdām, gan priekiem. Baznīcā var lūgt un aizdegt svecīti, pateikties Dievam gan par labo, gan lūgt palīdzību pārvarēt slikto,” pārliecināta Ludmila. Viņa priecājas par mazdārziņu pie mājas. Jautājusi domes priekšsēdētājam, vai šos dārziņus nav paredzēts likvidēt. Saņēmusi atbildi, ka ne. Lielākā daļa mājas iedzīvotāju ir pensionāri un viņiem nepieciešams ar kaut ko nodarboties. L. Gorbunova ir sarūgtināta, ka jaunie aizbrauc, pilsēta kļūst aizvien tukšāka. “Dzīvojam uz galvenās ielas. Reizēm pa logu redzu, cik grūti “Ziemeļlatvijas” žurnālistiem ir aptaujāt garāmgājējus ielu intervijās. Nav kam prasīt. Jo īpaši maz palicis jauniešu. No rīta septiņos dodamies uz baznīcu. Viss tukšs, nevienu nesatiekam. Arī vakarā ir gluži tas pats,” skumji teic Ludmila. Viņa atceras laiku, kad pilsēta bija dzīvības pilna un gluži kā kūrorts. “Arī tagad visur zaļš un valda nevainojama tīrība, taču cilvēku maz. Izdevumā “Valkas Vēstis”, kur publicē mirušo vārdus, redzu, ka aizgājēju kļūst aizvien vairāk. Esmu te nodzīvojusi visu mūžu un viņus pazinu. Kas būs pēc 10 gadiem?” neziņā Gorbunovi.Abi valcēniešiem novēl mīlestību un cieņu citam pret citu. Nevajag dusmoties un naidoties, jo dzīve ir skaista un dzīvot ir jauki. Tikai cienījamos gados cilvēks saprot un izjūt, ka visa dzīve ir aizskrējusi kā viens mirklis un nevajag censties šo mirkli sabojāt.
