Jau 27 gadus dzīvojam neatkarīgā valstī. Piederu paaudzei, kura vismaz bērnības gados pieredzēja to neatkarīgo un brīvo Latviju, kuru vainagoja mazliet ar amizantumu iekrāsotie Kārļa Ulmaņa autokrātijas gadiņi, kuri, patīk tas kādam vai nepatīk, bija saimnieciskā uzplaukuma periods. Nebūtu pareizi iedomāties, ka tolaik visi dzīvoja pārticībā un laimībā, bet šeit lieti noder salīdzinājums ar citām kaimiņvalstīm, kur nekādā aspektā stāvoklis nebija spīdošāks. Katrā ziņā Latvijas sviestam, bekonam, liniem, kokmateriāliem un citiem ražojumiem pasaules tirgū bija labs noiets, pircēji, tā teikt, stāvēja rindā. Salīdzinājums ar mūsdienām ir nevietā jau tāpēc vien, ka mūsu ražojumiem ilgus gadus noiets bija tikai austrumu virzienā, bet pēc PSRS sabrukuma arī tas paputēja. Pārējā Eiropa pati savus ražojumus nespēj patērēt, spiesta meklēt noietu plašajā pasaulē, kur gan ir gana daudz pusbadā dzīvojošu miljonu, bet nav īstu maksātāju. Starp citu, kad 1988. gadā veidojām Tautas fronti un cīnījāmies par ekonomisko patstāvību, ne uz brīdi nespējām iedomāties, ka milzīgais Krievijas tirgus pēkšņi pazudīs.
Tajā pat laikā pirmie zemnieciņi, kuri sāka saimniekot uz mantotajiem hektāriem, bija gatavi strādāt ar tautas atmiņā saglabātajām Ulmaņlaika metodēm, zirdziņa vilktus spīļarklus ieskaitot. Tagad redzam, kādu ceļu pasaules ekonomika ir nogājusi, un mums vajadzēja šo līmeni respektēt.
Mūsdienu jaunatne īsti nespēj iedomāties, kā varēja dzīvot tajos laikos, kad nebija ne elektrības, ne televizoru, nemaz nerunājot par datoriem, mobilajiem telefoniem. Jā, jā, manā bērnībā bija tikko parādījušās pirmās labības pļaujmašīnas, šur tur mēdza rūcināt kāds zviedru traktorītis, kas rudeņos darbināja “Imantas” kuļmašīnas. Par to gribas atgādināt tāpēc, ka visi tehnikas brīnumi, kādus vien kārojam iegādāties, maksā naudu, kuru vajadzīgs nopelnīt. Bet nopelnīt var tad, ja ir labi atalgots darbs.
Nekad nebūs tā, ka ikvienam no mums darbs būs otrpus ielai. Pirmajos neatkarības gados, kad paputēja sociālistiskā saimniekošana, daudzi pievērsās tirdzniecībai, lai atceramies, kādas tikai piparbodītes bija saradušās. Kad sevi pieteica lielie tirdzniecības tīkli, kad toni noteica lielveikalu ķēdes, piparbodītēm pienāca gals, un tikai retais tad sāka domāt par ražošanu.
Tagad mums ir gan laukos, gan pilsētās sekmīgi strādājoši uzņēmēji, kas dod darbu tiem ļaudīm, kas nav aizbraukuši uz ārvalstīm. Bet vai esam izmantojuši visas iespējas? Vai nav bijis tā, ka aiz lielas kāres protestēt esam nogremdējuši daudzus jo daudzus projektus? It kā nevienam neko nevajadzētu…
Pirmais lielais projekts bija celulozes rūpnīcas celtniecība. Protesti un gvaltes bija līdz aizmākoņiem, un beigu galā ideja tika norakta, laikam uz visiem laikiem. Var jau būt, ka somu firmas piedāvājums nebija īsti korekts, bet būtu taču bijis jāmeklē cits pieņemamāks risinājums.
Aizvadītajos gados vismaz desmit dažādos novados ir noprotestētas ieceres attīstīt cūkkopību, jo, lūk, būšot daudz kūtsmēslu, kas nelabi smirdēšot. Un pirmo reizi Latvijas vēsturē mēs cūkgaļu importējam. Tādā pat veidā tauta ir noprotestējusi biogāzes staciju ierīkošanu, jo mūsu tautai pārāk smalki deguni. Eiropas valstu pieredze rāda, ka, piemēram, Vācijā gan nobarojamo cūku novietnes, gan biogāzes ražotnes apvienojumā ar koģenerācijas stacijām tiek bez lielām problēmām veidotas mazo pilsētiņu vai lauku ciematu tiešā tuvumā, un rūpnieciski standartizētas iekārtas jau gaida, lai tiktu darbinātas un dotu darbu desmitiem vietējo iedzīvotāju.
Varu pieminēt tos milzīgos protestus, kādi atskanēja saistībā ar nodomu radīt rūpnīcu uz Sauriešu ģipša atradņu bāzes. Gan ogrēnieši, gan ikšķilieši brēktin brēca, ka šāda rūpnīca maitās gaisu, un beigu beigās panāca savu. Un tagad tie paši brēcēji sodās, ka trūkst darbavietu, ka jābrauc darba meklējumos uz Norvēģiju vai citur. Rodas jautājums: bet kur tad ir tā īstā vieta, kur līdzīgas ražotnes celt? Varbūt tikai ārzemēs?
Laiku pa laikam gaisos virmo sašutums par milzīgiem atkritumu kalniem. Pasaulē ir rūpnīcas, kur šādus atkritumus, plastmasu ieskaitot, pārstrādā. Bet Latvijā savi desmit mēģinājumi ir noprotestēti. Tikpat skumji domāt par tām iespējām, kādas esam zaudējuši, noraidot veco riepu pārstrādi. Bet pasaules pieredze liecina, ka ar pārstrādi tiek likvidēti milzīgie riepu kalni, tiek saražotas tautas saimniecībā noderīgas preces, nemaz nerunājot par sakoptu vidi un bezdarba likvidēšanu.
Ar šiem piemēriem pietiek, lai rastos pārliecība, ka ne vienmēr un visur jāvaino valdība un politiķi, jo milzum daudz problēmu esam pratuši radīt paši sava nesaprātīguma dēļ. Lai nu ko, bet protestēt protam lieliski. Īstā protestēšana gan notiek vēlēšanu dienās ar biļeteniem. Kādam liekas, ka dzīves lielākā problēma ir dārga apkure, un tad, piemēram, pašvaldību vēlēšanās tiek balsots nevis par tiem, kas dara, bet gan par tiem, kas runā. Un es no tiesas brīnos, ka atkal ir ievēlēti vismaz pāris tādu deputātu, kuri ar savu rīcību spēj tikai kaitēt novada attīstībai. Kaut kā nāk prātā pirms pašvaldību vēlēšanām televīzijas veidotie raidījumi, kur Toma Briča vadībā Valkai tika krietna porcija samazgu. Prātā palikusi kāda sieviete, kurai nepatika bedrainas ietves, jo, lūk, tāda nejēdzība esot pat pie veikala “Latvijas balzams”. Bet pie šī veikala abas ielas puses grezno bruģētas ietves. Šajā gadījumā protestēšanas kāre bijusi tik liela, ka pārvērtusies prastā(!) muldēšanā. Bet tas varbūt klīnisks gadījums…
