Lai valsts nodrošinātu atpazīstamību citu valstu vidū, tā apstiprina un lieto savu simboliku – karogu, himnu un ģerboni. To mērķis ir prezentēt savu valsti.
Ar likumu aizsargāta
Valsts karogs ir nacionālās piederības zīme – tas simboliski atspoguļo vērtību skalu, ar ko mēs sevi identificējam nacionālā līmenī.
Valsts ģerbonis simbolizē valsts varu, tādēļ to ļauts lietot tikai ļoti šauram personu lokam.
Valsts himna ir tautas svinīgā lūgšana, kuru drīkst izpildīt ikviens, ja vien tas tiek darīts svinīgos apstākļos piemērotā vietā un atbilstošā veidā.
Valsts simbolos ir ietverta valsts identitāte – izcelsme, vēsture, iekārta un valsts filozofija. Valsts simbolus lieto ne tikai pati valsts, bet noteiktās situācijās arī tās iedzīvotāji, tādēļ ir svarīga to izpratne un aizsardzība. Latvijas simbolika ir aizsargāta ar likumu, kurā noteikta to lietošanas kārtība, un par necieņas izrādīšanu kādam no valsts simboliem tiek piemērots sods.
Latvijā valsts simbolikas tiesiskais regulējums ir iestrādāts Latvijas valsts karoga likumā, likumā “Par Latvijas valsts himnu” un likumā “Par Latvijas valsts ģerboni”. Ikvienam ir pienākums valsts simbolus lietot, garantējot tiem pienācīgu cieņu. Galvenais kritērijs, vērtējot cienīgu izturēšanos pret valsts simboliem, būtu saistāms ar sabiedrībā vispārpieņemtām morāles normām un uzvedības principiem.
Kas jāievēro, lietojot karogu?
Latvijas valsts karogs ir karmīnsarkans ar baltu horizontālu svītru, kur svītru attiecība ir 2:1:2, savukārt karoga platuma un garuma attiecība ir 1:2.
Lietojot valsts karogu, jāņem vērā, ka to drīkst izmantot tikai vienam mērķim un nevar izmantot kā galdautu vai dvieli. Izkarot karogu statīvā, tas nedrīkst skarties pie zemes. Nesot valsts karogu gājienā vai ienesot telpā, karogam var būt karoga asistenti. Turklāt valsts himnas atskaņošanas laikā visi ar sejām pagriežas pret valsts karogu. Tas attiecas arī uz gadījumiem, kad valsts karogs tiek nests garām – visi, kājās stāvot, ar skatienu pavada valsts karogu. Diennakts tumšajā laikā valsts karogu izgaismo. Valsts karogu neapzīmē, neapraksta un nepapildina. Ja uz valsts karoga parakstījušies slaveni cilvēki, šādu karogu nedrīkst lietot publiski. Vienlaikus lietojot vairākus valstu karogus, jāraugās, lai visi būtu vienādā platumā un rindā novietotiem karogiem jābūt no vienāda materiāla un izpildījuma. Valsts karogam goda vieta vienmēr ir pie personas labās rokas (labā pleca), savukārt lentītes un nozīmītes valsts karoga krāsās vienmēr sprauž sirds pusē.
Himnas laikā
jāstāv kājās
Ir gadījumi, kad valsts himna izpildāma obligāti, un rīcības, kas jāievēro mūsu tautas svinīgās lūgšanas atskaņošanas laikā. Valsts himnu var izpildīt instrumentāli, vokāli vai kombinējot abus iepriekš minētos izpildījuma veidus. Turklāt, ja pasākumā tiek atskaņotas vairāku valstu himnas, to izpildījumam jābūt vienādam, lai kādu himnu nenostādītu diskriminējošā stāvoklī pret citām. Himnas nekad netiek pārveidotas vai aranžētas, taču tām var būt oficiāli apstiprinātas īsās versijas, ko visbiežāk izmanto sporta pasākumos. Citos oficiālos pasākumos vienmēr atskaņo valsts himnas pilno (nesaīsināto) versiju. Izņēmums ir ASV, Apvienotās Karalistes, Itālijas valsts himnas, kas ir ļoti garas un kam, saskaņā ar nacionālajām paražām, arī oficiālos pasākumos tiek atskaņots tikai pirmais pants un tikai instrumentālā izpildījumā.
Himnas laikā visi klātesošie stāv kājās, vīrieši noņem galvassegas, militārpersonas salutē atbilstoši reglamentam un neviens nestaigā. Valsts himnas atskaņošanas laikā mastā drīkst uzvilkt valsts karogu. Svinīgos oficiālos pasākumos aplaudēt pēc himnas nav vēlams, savukārt kultūras un sporta pasākumos plaudēt ir atļauts.
Ģerbonim – trīs veidi
Latvijas Republikā lieto lielo valsts ģerboni, mazo valsts ģerboni un papildināto mazo valsts ģerboni.
Valsts ģerbonis kā valsts varas simbols tiek lietots valsts un pašvaldības iestāžu telpās un dokumentos, uz naudaszīmēm, pastmarkām, valsts iestāžu apbalvojumos u.c. likumā noteiktajos gadījumos. Valsts ģerboni aizliegts papildināt, mainīt tā proporcijas vai krāsas. Zelta krāsu aizliegts attēlot kā dzeltenu, bet sudraba krāsu – kā pelēku.
Jautājumos, kas saistīti ar valsts ģerboņa attēlošanu un izmantošanu, konsultācijas un atzinumus sniedz Valsts heraldikas komisija.
Ne visur un ne vienmēr
Vispārpieņemto sabiedrības paražu pārkāpšana, lietojot valsts karogu, likuma izpratnē ir netīra, saplēsta, saburzīta valsts karoga lietošana. Necieņas izrādīšana valsts himnai nozīmē tautas lūgšanas izpildīšanu neatbilstošā ritmā vai tam nepiemērotos apstākļos, piemēram, sabiedriskā vietā stiprā alkohola reibumā. Ja persona, izpildot himnu, vaibstās, uzvedas izaicinoši vai neatbilstoši apstākļiem, dzied uzsvērti nepareizi, maina himnas vārdus vai veic citas līdzīgas darbības, šāda izturēšanās jau var tikt interpretēta kā valsts himnas zaimošana, par ko paredzēta kriminālatbildība.
Valsts karoga publiska plēšana, smērēšana, dedzināšana, izmešana atkritumos, mīdīšana ar kājām un tamlīdzīgas darbības var tikt atzītas par valsts simbola zaimošanu, par ko draud kriminālsods. Par valsts simbolu tiek atzīti un tiesiskā aizsardzībā atrodas ne vien no auduma, bet arī no papīra izgatavotie valsts karodziņi, valsts karoga vimpeļi un auduma lentes valsts karoga krāsās un krāsu proporcijās.
Lietošanai nederīgu Latvijas valsts karogu iznīcina diskrētā veidā privātos apstākļos: sadala pa krāsu lentēm, ievieto atsevišķā atkritumu maisā un tikai tad izmet atkritumu konteinerā.
Kā radies valsts karogs un himna?
Mūsu valsts karogs un himna ir tik pašsaprotami simboli, bet kā tie radušies? Par karogu ir vēsturē pieejamas vairākas versijas, par himnas tapšanu ir lielāka skaidrība.
Izcelšanās – leģendām apvīta
Ir vairāki vēstures notikumi un fakti, kas vēsta par Latvijas karoga rašanos. Pastāv viedoklis, ka Latvijas karogs šajā zemē ir parādījies ilgi pirms mūsdienu valsts veidošanās. Jau 13. gadsimta beigās līdzīgs karogs tika uzskatīts par cīnītāju karogu. Karoga karmīnsarkanā krāsa, kas ir līdzīga venozo asiņu krāsai – tumša un piesātināta, tika uzskatīta par latviešu tautas uzvaras simbola krāsu.
“Karoga tradīcija ir aprakstīta jau Atskaņu hronikā. Tas ir ticamāks avots,” vērtē Cēsu vēstures un mākslas muzeja vēsturnieks Tālis Vigo Pumpuriņš. Livonijas Atskaņu hronikā rakstīts, ka 1279. gadā aptuveni 100 karotāji no Cēsīm ar sarkanu karogu, kam pa vidu balta josla, devušies palīdzēt zemgaļu vadonim Namejam uzbrukt Rīgai.
Karoga baltā krāsa tiek uzskatīta par tīrības, ticības un labestības krāsu. Tā atspoguļo tautas ticību labākai nākotnei un valsts iedzīvotāju tīros nodomus.
Vēl viena teiksma stāsta, ka latvieši ir devušies cīņā ar baltu karogu. Cīņas laikā tika ievainots virsnieks un to noguldīja uz baltā karoga; kad viņu noņēma, uz karoga bija palikušas divas sarkanas svītras, bet pa vidu – balts.
Karoga izveide lielā mērā saistīta ar Latviešu strēlnieku bataljonu rašanos. 1917. gadā sākās diskusijas par krāsu toni un proporcijām. Oficiāli gan nekāds lēmums netika pieņemts, tāpēc, proklamējot Latvijas Republiku, Nacionālo teātri rotāja karogi, kuru krāsu proporcijas nav 2:1:2.
Par pirmo karoga dzimšanas datumu tiek uzskatīts 1921. gads. Tieši tad karogs tika pirmo reizi oficiāli pieņemts. Tā mūžs ilga deviņpadsmit gadus – 1940. gadā to aizliedza. Atkārtota karoga pieņemšana notika tikai 1991. gadā, pēc tam kad Latvija izstājās no PSRS.
Ja Latvijas latvieši savulaik klausītu Amerikas latviešu padomam, tad mūsu karogs būtu zaļi zili zeltīts.
Latvijas vietā – Baltija
Latvijas himnas “Dievs, svētī Latviju!” vārdus un mūziku sacerēja Baumaņu Kārlis. Baumaņu Kārlis bija pirmais Latvijas komponists, kurš izmantoja vārdu “Latvija” dziesmas tekstā. Vārds “Latvija” tika izmantots, lai apzīmētu visus reģionus, ko vēsturiski apdzīvojuši latvieši. Lai gan lielākā latviešu daļa neuzdrošinājās sapņot par valsti, kas būtu neatkarīga no cariskās Krievijas, dziesma “Dievs, svētī Latviju!” bija spēcīgs katalizators, kas ļāva veidoties nacionālajai pašapziņai. Vārda “Latvija” lietojums bija atklāts izaicinājums cariskajam režīmam. Sākotnēji Krievijas varasiestādes aizliedza tā izmantošanu, un dziesmas tekstā tas tika aizstāts ar vārdu “Baltija”. Pirmo reizi dziesmu publiski izpildīja 1873. gada jūnijā Pirmajos Dziesmu svētkos. Kā valsts himna tā pirmo reizi tika atskaņota 1918. gada 18. novembrī. 1920. gada 7. jūnijā “Dievs, svētī Latviju!” tika oficiāli apstiprināta par Latvijas valsts himnu.
